darilietas.lv
Tenerife – ceļojuma apskats un fotogalerija. (2. no 2 daļām)
15 min readTenerifē noteikti ir jāņem nomas mašīna, lai izbraukātu visus apskates objektus. To darījām arī mēs, un šajā otrajā daļā lasi un skaties, ko aplūkojām un izbraukājām atlikušajās ceļojuma dienās! Rakstu sērijas 1. daļa (no divām) ir lasāma šeit. 9. marts Playa de la Arena pludmale, Los Gigantes klintis Tā kā ceļojums jau bija pusē un mums vēl bija daudz darāmā priekšā, paņēmām nomas mašīnu un braucām savās gaitās. Ar to sanāca izcili – no ostas nobraucām 10 km pa šoseju, līdz iedegās motora lampiņa. Ok, saprotam – diena karsta, mašīnai grūti. Pēc īsa brīža – iedegas eļļas lampiņa. Nu ir sūdi! Esam uz šosejas, kur nevar piestāt un visi gāž uz 120 (lai gan realitātē – parasti uz 160, spāņi mīl braukt kā traki), un abas lampiņas biedējoši deg! Ar avareikām piestājam šosejas malā, paskatāmies eļļu – viss ok, eļļa ir. Jocīgi, bet nu labi – atpūtinām motoru un braucam tālāk. Lampiņas izdziest, bet pēc brīža atkal iedegas. Saprotam, ka navigācijā jāmeklē tuvākā tankštelle. Protams, ka tā ir kalnu ciematiņā praktiski pa ceļam uz Teidi. Kaut kā aizčunčinājām ar, kā izrādās, pilnīgi tukšu tosola bačoku (kas nepieciešams motora dzesēšanai – jā, Sinča bez tiesībām iemācījās ko jaunu par mašīnām!). Nopērkam tosolu, ielejam, drusku uzgaidām un sākam braukt ar domu, ka nu jābūt labi. Burtiski 50 m no tankštelles – atkal motora lampiņa! Saprotam, ka ar šo Citroen nebūs aršana, un ripojām lejā pa šoseju atpakaļ uz ostu, kur iebraucām ar kūpošu kapotu. Kamēr gaidījām maiņas mašīnu, ostas kafejnīcā Victoria paēdām picu un izdzēru pa aukstam dzērienam (es mazu aliņu un Artūrs ledus tēju, par cik pie stūres). Ar jauno mašīnu devāmies tālāk turpat, kur jau iesākām, un viss bija labi. Nonācām tur, kur es ieķeksēju vienu lietu no savas dzīves bucket list: melnajā pludmalē. Man gribējās pirmo reizi būt melnajā pludmalē Islandē (jo no turienes fotogrāfijām es iemīlējos melnajās smiltīs). Bet Tenerifē tās arī ir izcilas! Izbradājām pa Playa de la Arena piekrasti ar šortiem slapjiem pāri celim (jo viļņu stiprumu ne vienmēr var paredzēt). Atpakaļceļā paķērām pa saldējumam un mērojām ceļu tālāk uz Los Gigantes – lielajām, iespaidīgajām klintīm. Klintis kā siena! Fantastisks skats, un man bija prieks, ka tur pabijām tieši vakarpusē ap pieciem, kad ir visskaistākā gaisma. Tas, kas man ļoti patīk Tenerifē, ir kalni it visur ar savu atgādinājumu: “Tu esi maziņš cilvēks.” Tas vēlreiz parāda, cik lieliska ir daba, un cik svarīgi ir nemitīgi sadzīvot ar dabu un būt tajā, tai nekaitējot. 10. marts Kalnu taka Teides nacionālājā parkā, psihopātiski īsceļi caur serpentīniem, El Drago koks Ļoti, ļoti gribēju iziet vismaz vienu kalnu pastaigu taku. No visām, ko biju sameklējusi, izvēlējos vienu Teides nacionālajā parkā – taka ap Volcan de La Botija (jo vienam no Artūra draugiem ir iesauka Botijs, nevarējām neapskatīt Botija vulkānu 😀 ). Braucām pa to pašu ceļu, pa kuru trešajā ceļojuma dienā, bet šoreiz jau ar Artūru pie stūres. Mūsu izcilā naviācija laikam speciāli veda caur visādiem vietējiem īsceļiem. Mūsu ceļš veda caur kādu kalnu ciematiņu. Aiz viena no līkumiem mūs sagaidīja nu tiiiiiiik stāvs ceļš taisni kalnā, ka Artūrs, lai gan labs braucējs, noelsās: “Nu nopietni, Sintij??”. Svīstot un mašīnai teju slāpstot, kalnā tomēr uzvilkāmies. Varu teikt, ka no šī brīža līdz pat nomas mašīnas nodošanai mums ceļi bija aizvien adrenalīnu raisošāki un raisošāki! Bija burvīgi izstaigāties pa taku. Sanāca, ka mēs praktiski pastaigājāmies pa veco Teides krāteri. Takai bija divas cilpas – viena veda vienai virsotnei pašā augšā (tātad uzkāpt kalnā – check), un otra veda apkārt Botija kalnam. Mani aizrāva garskujainās priedes (laikam priedes), kuru dzeltenzaļie toņi skaisti kontrastēja ar kalnu pelēkajiem un brūnajiem. Kādu stundiņu izstaigājāmies, safotografējām visas malas un devāmies tālāk. Braucām jau lejā no kalna uz ziemeļu daļu – ar mērķi apskatīt seno El Drago koku. Tādu Tenerifē bija daudz, bet El Drago bija visiespaidīgākā izmēra. Bet, pirms runājam par koku, man ir jāizstāsta par to, cik psihopātisks bija ceļš uz turieni. 😀 Es no sirds iesaku navigācijas aplikāciju Maps.me (nav sponsorēts 😀 ). Biju to lejupielādējusi vairāk priekš pastaigām un haikošanas, jo tā darbojas bez interneta uz GPS, turklāt ir ārkārtīgi precīza, ejot ar kājām (nevar nomaldīties un vienmēr redzi precīzu savu atrašanās vietu). Kad esi citā valstī, vienkārši lejupielādē tās attiecīgo karti – un izmanto bez satraukumiem par interneta vai 4G pieejamību! Nu lūk – un kā ir šo aplikāciju izmantot Tenerifē? ABSOLŪTI BIEDĒJOŠI UN JAUTRI! Tā ved pa tik traģikomiskiem īsceļiem, pa kuriem normāli tūristi nekad nebrauktu. Ja kartē kalnu serpentīns iet šauros S tipa lokos, tad aplikācija tevi ved teju visiem lokiem pāri pa taisno. Brīžos, kad biju pārliecināta, ka nepielaidīšu bikses, arī šo to safilmēju – tāpēc visas šausmas un smieklus redzēsi vlogā! Bet nopietni – ļoti iesaku izmantot to aplikāciju, ja gribi paaugstināt savas autovadīšanas prasmes, braucot pa kalnu ciematu neceļiem. Tātad – pa ceļu, kas patiesībā bija iespaidīgāks par galamērķi, nonācām pie El Drago. Protams, ka koks ir iespaidīgs, taču noteikti jāpieķer klāt vēl kādi apskates punkti, ja dodies tā virzienā. Mēs izstaigājām turpat esošo pilsētiņu. Tā ir fantastiska! Katru ieliņu un stūri var fotografēt un priecāties par to. Koki, augi un ziedošie krūmi ir kā nekur citur Tenerifē. Ieraudzījām arī krūmu ar oranžiem, uz leju vērstiem ziediem – tas mums atgādināja, kā mājās spēlējām FarCry 5 (bliss 😀 ). Izrādījās, ka El Drago koks vispār ir iekš botāniskā dārza teritorijas. Tas izskatījās ļoti skaists un teju būtu bijuši gatavi maksāt arī par ieeju. Tomēr telefoni bija teju izlādējušies, un mums vēl vajadzēja norādes, kā tikt atpakaļ mājās. Tāpēc pa ceļam aši piestājām vienā kalnu restorānā paēst un tad braucām mājās. P.s. – ņem vērā, ka svētdienās teju neviena ciematiņu kafejnīca nestrādā! Tā ka noteikti paņem papildus našķus, lai nesanāk dzīvot badā. 11. marts Guimar piramīdas, Anaga dabas rezervāts un parks, nakts ziemeļu daļā Pirms Anagas dabas parka iebraucām apskatīt Guimar piramīdas. Jāatzīst, ka šis šķiet kā visai mākslīgi uzpūsts tūrisma objekts. Stāsts ir tāds – tās ir Eiropā vienīgās terasveidīgās piramīdas, tāpēc laikam skaitās wow. Bet realitātē tās ir vienkārši 19. gs. būvētas terasveida piramīdas – līdzīgas terases ir atrodamas teju visur kalnos. Terases veido lauksaimniecības nolūkiem. Paskatījāmies uz piramīdām no kaut kāda random stāvlaukuma, un devāmies tālāk. Anagas dabas parks ir tropiskākā un zaļākā Tenerifes daļa. Tur ir arī divas dabas rezervāta zonas, uz kurām nepieciešams rezervēt savu vietiņu, jo katrā no tām dienā ielaiž tikai noteiktu skaitu cilvēku. Par cik informācija angliski īsti nav nekur pieejama un man pašai nācās ārkārtīgi izrušināt visus internetus, šeit nolinkoju abas rezervācijas anketas, ja nu tev noder (ņem palīgā Google Translate, lai iztulkotu, kas tur ir jāaizpilda): El Pijaral Zona de Exclusión de Monte de Aguirre (ielaiž 20 cilvēkus dienā) un te arī Teidei (bet tur jāpatulko, lai saprastu, kas vēl ir vajadzīgs un jāņem vērā) Principā teorētiski Anagas dabas parkā ir šādi. Tu pierezervē konkrēto datumu un cilvēku skaitu. Noteikti visiem jābūt līdzi dokumentiem, jo ir lasīts, ka var piespriest sodu, ja atrodies aizsargājamā teritorijā bez atļaujas. No Anagas dabas parka “jāpazūd” līdz saulrietam, jo pēc tā tur atrasties nav atļauts (vismaz tūristiem noteikti). Kā bija praktiski? Protams, ka tā, kā jau var būt ar Maps.me aplikāciju: BIEDĒJOŠI UN JAUTRI. 😀 Pirmkārt, lai kā es izmeklējos internetā, man nebija ne jausmas, vai Monte de Aguirre (kur es pierezervēju mani un Artūru) ir reāli kaut kāda taka, ko var iet. Nav nekādas dižas informācijas par to. Aplikācijā bija redzams vienīgi punkts ar šo pašu nosaukumu, tāpēc uz to arī uzstādījām ceļu un braucām. Anagas puse ir aizraujoša, jo tur ir ārkārtīgi zaļš, kā arī dikti daudz serpentīni ar asiem pagriezieniem. Caur to visu skaistumu arī nonācām tur, kur vēl it kā līdz “takas” mērķim bija palikuši ap 3 km. Un tad – mēs redzam, ka sāksies serpentīns ar tiiiiiiiik stāvu ieleju pa vidu. Un visapkārt – masīvi, zaļi un stāvi kalni! Pats trakākais, ka no asfalta ceļa tālāk tieši mūsu ceļā (pēc navigācijas) aiziet granķirovkas serpentīns. Turklāt stāvi uz leju, virzienā uz ieleju. Es jau esmu gatava mirt te, tūlīt un aiz nākamā pagrieziena. Prasu Artūram: “Mēs vispār uzbrauksim augšā ar savu Fordiņu?”. Artūrs daļēji pārliecinoši saka “jā”, un nu labi – braucam lejā. Mēs laikam esam vieni no dumjākajiem tūristiem. Serpentīns bija trakākais, kas līdz šim šajā salā bija braukts. Ar savu nomas mašīnu drundulējām pa granķirovku, kas ar katru metru palika arvien drausmīgāka un izdangātāka. Vietām ūdeņi izskalojuši ceļā bedres, citur serpentīnam nav nekādu aizsargapmaļu. Mums pretī pabrauca vien 2 mašīnas, un abas bija normāli jaudīgi džipi. Mēs ar savu Ford Fiesta nobraucām līdz principā pašai ielejas apakšai, kad sapratām – bāc, tālāk tak ir šaura taka! Piestājām, izkāpām un nesapratām, kur esam, kur mums vajadzēja būt un vai te vispār drīkst braukt. No punkta kartē mēs bijām attālinājušies krietni – bet cita ceļa jau nemaz nebija! 😀 Izjūtas bija interesantas – mēs esam vietā, kur principā dienā nav vairāk par 20 tūristiem, apkārt nav nevienas svešas balss. Esam pašā lejā aizā un visās malās zaļumzaļi kalni. Episki. Krūmos visur čabinās ķirzakas. EPISKI. Pastaigājām, nonācām līdz kādam privātīpašumam un nolēmām iet atpakaļ un braukt augšā. Iesēžamies mašīnā, sākam braukt pirmajā slīpumā un… slāpst nost! Mēģinām vēlreiz… tas pats! Fuck, mēs esam kaut kur pakaļā nezin kur, un mēs nevaram uzbraukt pirmajā stāvumā!!! Ar vēl pāris mēģinājumiem uzspiedām augšā, un Artūrs saprata, ka par spīti visiem līkumiem un stāvumam, nevar atlaist ātrumu, ir jābliež. Ieķēros beņķī un braucām. Vienkārši vāks. Uzbraucām augšā, piestājam ceļmalā, Artūrs nosvīdis, es tāpat. Izkāpjam ārā, pieejam pie kraujas malas un pārlūkojam visu kalnu ainavu un serpentīnus, kas tiem vijas pāri. Johaidī, mēs bijām tur lejā! Ko?? 😀 Vieta, kur mēs iebraucām, bija Valle de Tahodio. No sirds iesaku, ja esiet Anagā – tur tu būsi gatavs mirt un dzīvot labāk vienlaikus. Izrādās, ka pēc spāņu Wiki datiem šis ir ciemats, kur 2016. gadā bija 96 iedzīvotāji. Atpūtāmies un devāmies tālāk kaut kādā random virzienā, jo nu jau bija skaidrs, ka mums nav sajēgas, kur tur drīkst braukt un kur ir aizliegtais rezervāts. Nokļuvām Sajūtu parkā (Sendero de los Sentidos). Tas bija fantastiski – un izrādījās tieši tas, ko es ļoti gribēju apskatīt! Iesaku šo parku apmeklēt! Vēlāk devāmies uz ziemeļu daļu tālāk pāri Anagai, kur satikām Artūra draugus. Izstaigājām ziemeļu pilsētiņas pludmali, vērojām sērferus, dzērām alu un runājāmies, un vēlāk kopā ar visu latviešu kompāniju grillējām gaļu un palikām uz nakti pie viņiem. 12. marts Masca, Tajao Agri pamodušies un izdzēruši savu rīta kafiju, devāmies atpakaļ pie Santas uz dienvidu daļu, lai tur pārģērbtos, ieietu dušā un dotos uz pēdējo no ceļojuma apskates punktiem – pilsētiņu Masku. Instagram biju jautājusi rekomendācijas Tenerifes apskates vietām, un Maska tika ieteikta visvairāk! Varam tikai un vienīgi pievienoties visiem piekritējiem – uz turieni noteikti ir jādodas! Maska ir neliels ciematiņš augstu kalnu ielejā. Tikai 1970. gadā to savienoja ar šoseju – līdz tam laikam tā bijusi ceļu ziņā nodalīta no pārējās salas. Uz turieni ved šaurs un visai azartisks serpentīnu ceļš – bet pa to brauc pat autobusi! Noteikti nedrīkst braukt pārgalvīgi – savā ziņā tas pat īsti nemaz nav iespējams aso pagriezienu dēļ. Nobraucot lejā uz ciematiņu, elpu aizrāva mazais, bet skaistais ciematiņa skvēriņš – tam visam pavēni dod viens milzīgs, milzīgs koks! Turpat izvietoti dažādi suvenīru un produktu stendi. Nopirkām dažus magnētiņus (mūsu kaķi Mafins un Pipars ļoti par tiem priecājās – nočiepa no ledusskapja un sagrauza 😀 ). Šur tur redzējām pa kādai brīdinājuma zīmei – te jāuzmanās no kabatzagļiem! Piestājām kafejnīciņā uzkost pa kādai fritētai kroketei un iedzērām uz vietas gatavotu laima limonādi. Tad izstaigājām visur, kur vien varēja staigāt – un, protams, nofotografējāmies pie klasiskā Maskas simbola – stāvās klints, pēc kuras noteikti šo vietu var atpazīt daudzās tūristu bildēs. Es biju sajūsmā par citronu, apelsīnu un avokado kokiem, kuri te aug brīvā dabā! No kāda koka nočiepām (kuššš 😛 ) arī interesantus augļus – loquat. Pagaršojām un tikai tad iegūglējām, vai tie ir ēdami. Izrādās, ka jā 🙂 Pašā vakarā Santa un Jesus aizveda mūs uz Tajao ciematā, kur atradām foršu jūras velšu restorānu. Par to, ko nobaudījām, lasi kādā no nākamajiem rakstiem! Ko vēl noteikti vajag izdarīt Tenerifē? Es teikšu, ka ar 10 dienām Tenerifē noteikti var sākt! Visi apskates punkti ir jāsaplāno laicīgi un tā, lai visu izdevīgi un...