darilietas.lv
Kas jānogaršo Tenerifē? Restorāni un ēšana (1. daļa no 2)
19 min readMums ar Artūru ļoti iepaticies raidījums Somebody Feed Phil. Beidzot varējām arī pārstāt tikai skatīties un skumt par to, ko ēd Fils – izbaudījām paši savu sēriju Tenerifē! Sataisīju garu sarakstu ar ēdieniem, ko gribu izmēģināt, un centos atķeksēt iespējami daudz. Šajā rakstā dalāmies gan ar iespaidiem par pagaršoto, gan ieteikumiem par ēšanu Tenerifē. Veģetāriešiem Tenerife ir izaicinājums! Tenerife ir fantastiska sala. Mums tur ļoti, ļoti patika! Visu, ko mūsu ceļojumā apskatījām un piedzīvojām, vari skatīties mūsu ceļojuma apskata pirmajā un otrajā daļā. Šoreiz – parunāsim vairāk par to, kādi gastronomiskie prieki tevi sagaida Tenerifē! Par Tenerifes ēdienu runāsim šajā un vēl vienā rakstā – šoreiz par pagaršoto restorānos un ēšanas pieredzi vispār, bet nākamajā rakstā par pārtikas veikaliem un to, ko nopirkām mēs. Veido savu “gribu pagaršot” sarakstu Es esmu ceļojumu plānotājs. Manuprāt, laikam citā valstī, par ko tu maksā naudu, ir jābūt lietderīgi izmantotam. Šoreiz saplānoju ne tikai pastaigu maršrutus un apskates objektus, bet arī veselu rindu ar ēdieniem un labumiem, kas jānogaršo Tenerifē! Aktīvi lasīju un pētīju dažādus rakstus par Tenerifes tradicionālajiem ēdieniem un produktiem, ko var atvest mājās kā suvenīru. Manuprāt, pārtikas produkti (vai citas izlietojamas preces) ir vislabākie suvenīri, ko nopirkt sev vai atvest draugiem un radiem! Noteikti iesaku arī tev uz savu nākamo ceļojumu kārtīgi izpētīt, kas jānogaršo konkrētajā valstī. Ja dodies uz Tenerifi, ļoti iesaku blogu The Real Tenerife! Tajā ir ļoti daudz vietējo cilvēku rakstīti raksti par apskates objektiem, reālo dzīvi Tenerifē, kā arī informācija, kur paēst visgardākos autentiskos kanāriešu ēdienus un kas vēl labs jānobauda. Es noteikti pavadīju kādas četras stundas, laiski guļot gultā, lasot šī bloga rakstus un ik pa laikam kaut ko pierakstot savā blociņā! Vēl viena lieta, ko manā skatījumā ir svarīgi pieminēt: tev nevajag obligāti būt baigajam gurmānam, taču kaut pāris vietējo garšu nomēģināšana ir obligāts uzdevums ceļojot. Ja vēl tev rodas izdevība būt ciemos un redzēt, ko un kā vietējie cilvēki gatavo mājās ikdienas ēšanai un svētkiem… Tā taču ir tik fantastiska pieredze! Esot autentiskajā vidē, tev ir iespēja arī izgaršot svaigas, lokālas garšas, kā arī apgūt dažādus trikus un paņēmienus, ja apņemies pagatavot kādu no nomēģinātajiem ēdieniem mājās. Tikai atrodoties īstajā vidē, tu vari saprast, kā reāli ir jāgaršo tradicionālajam ēdienam! Ir tik daudzi gadījumi, kad cilvēki pagaršo, piemēram, kādā Rīgas kafenē gatavotu Indijas vai citu zemju ēdienu un nodomā: tas tak nav man! Bet ir ļoti, ļoti iespējams, ka pašā Indijā, ēdot to pašu, būs pavisam cita pieredze. Tieši tāpēc arī ēšana ceļojot ir piedzīvojums! Varētu pat atļauties teikt, ka mans mīļākais. 🙂 Izaicinājums ierastajām ēšanas manierēm Īsumā – par manu ierasto ēšanas manieri. Ikdienā mājās un darba pusdienām gatavoju lielākoties vegāniski, citreiz veģetāri. Mājās nekad negatavoju gaļu, taču reizēm sagribas un kaut kur piešauju Džiugas parmezāna sieru, pa retam tirdziņā nopērku kādu zivi, bet ļoti reti lietoju olas (un ja lietoju – tās ir brīvi turēto vistu olas). Ārpus mājas cenšos ēst veģetāri, retāk vegāniski (jo parasti restorāni nejēdz uzgatavot labus vegāniskus ēdienus), šad tad arī gaļu vai zivis. Ceļojumos parasti atmetu visas savas preferences, izņemot pienu – govs pienu es pavisam noteikti nelietoju ceļojot (jo no piena man paliek slikti, un negribu visu ceļojumu nosēdēt tualetē 😀 ). Nu lūk. Meklējot receptes un gatavojot, es vienmēr parūpējos, lai ēdiens ir sātīgs un satur kādu no pākšaugiem. Principā sekoju formulai “daļa ogļhidrātu, daļa veselīgo tauku, daļa proteīna”. Brokastīs ēdu vai nu granolu ar mandeļu pienu, vai ko citu sātīgu (auzu putru, grauzdētu maizi ar saspaidītu avokado u.t.t.). Man ir svarīgi, ka es no ēdienreizes paēdu sātīgi, starplaikos našķojos ar augļiem vai kādu citu našķi, iedzeru pa čajai, un ka principā izvairos no galīgu sūdu ēšanas. Vienkārši! Bet Tenerifē nekas nebija vienkārši. Visas manas preferences un principi atcēlās, un par veģetārismu te vispār varēja aizmirst. Kanārieši mīl savu gaļu, pienu un sieru! Daudzas maltītes ir eļļainas, ceptas un fritētas. Ļoti daudz produktu ir sagriezti un sapakoti – gatavi slinkai, fiksai gatavošanai mājās. Man sirds sāpēja skatīties, ka kartupeļi bija teju vienīgie dārzeņi, kas vietējiem gāja uz urrā. Jāatzīst, ka pāris pirmās dienas man bija ļoti grūtas. Vēders bija cimperlīgs, ēšana bija saraustīta, brokastis vispār teju netika ēstas. Pavisam tieši sakot – nodzīvojos ar riktīgu ceļotāja caureju. Bail iedomāties, kas ar manu gremošanas sistēmu notiktu Indijā! 😀 Ceturtajā dienā un visās pārējās dienās jau apradām ar jauno ritmu: brokastīs šķīstošā kafija (vēlāk – ar mandeļu pienu no veikala! Aleluja!), cīsiņi ar mocarellas svaigajiem salātiem, sviestmaizes ar jamon šķiņķīti un chorizo. Pusdienās – kaut kādi riekstiņi un augļi vai reāla maltīte kādā kafenē (lielākoties pica vai kaut kas cits cepts). Vakariņās – vai nu kaut kas mājas gatavots (pasta ar svaigu pesto…. Mmm! Paldies, Jesus!), vai vakariņošana restorānā/take-away. Nu, bardaks! Pārvērtām mūsu ēšanas dzīvi uz 11 dienām. Artūram viss kārtībā, bet man, protams, ar savu vārīgo vēderu bija visjautrāk. 🙂 Katru dienu centāmies vai nu paņemt līdzi kaut ko ēdamu no mājām, vai arī pa ceļam iebraukt kaut kur veikalā. Tenerifē ir ļoti daudz banānu plantāciju – mums bija forša iespēja diendienā ēst un līdzi paķert saldos un gardos banānus no paziņu privātās plantācijas (bez pesticīdiem un citiem nelabumiem!). Vēl no mājām paņēmām pa kādam ābolam vai bumbierim, un veikalos bieži vien nopirkām kādas bulciņas (Napoletana kārtainās mīklas bulciņas ar šoko krēmu) vai riekstiņus. Riekstu izvēle tur ir gana plaša – tas bija labs našķis, braucot mašīnā! Mums ļoti patika arī rehidrējošais, bagātinātais ūdens pudelēs (parasti izskatās balts vai oranžs – ar citrusaugļu garšu). Par restorāniem un kafejnīcām Es visai ātri ievēroju, ka Tenerifē pats galvenais nav modernākais restorāna dizains, bet gan kopā būšana, komunikācija un ēdiena dalīšana. Latvijā ir pilnīgs pretstats – mums vajag visu super-Ikea un pēc skandināvu augstākajām modēm, un bieži vien ēdam ļoti individuāli, mums nav īsti pierasts ēdienus ņemt uz visu kompāniju dalīšanai. Šīs atšķirības bija gan relaksējošas, gan satraucošas. Es pavisam noteikti atbalstu ēdienu dalīšanu! Tādā veidā, sevišķi lielās kompānijās (kā Artūra un Santas dzimšanas dienu svinībās), tu vari nogaršot tik daudz ko dažādu, un ņemt to, kas tev tiešām garšo. Tikai jāņem vērā: ja latvietis pēdējo gabaliņu atstās un neviens cits to arī noteikti neaiztiks, tad spānis fiksi vien nocels pēdējo gabaliņu. Ja tu to patiesībā gribēji, tad pats vainīgs – nav ko gaidīt! Grūtāk gāja ar uzticēšanos mazo ciematiņu restorāniem. Daudzos es jutos kā latviete-pilsētniece, un sākotnēji biju ļoti skeptiska pret daudzu restorānu iekārtojumu un aprīkojumu. Nu kā man var vietējie stāstīt, ka šis ir teju labākais restorāns, ja te mēbeles ir kā no deviņdesmitajiem? Uz interjeru iesaku pievērt aci. Kalnu ciematiņa restorānā ar vaskadrānu galdautiem un spoguļotu sekciju un vecmodīgām mēbelēm tu vari nogaršot gardāko savas dzīves maltīti. Protams, var būt arī otrādāk – briesmīgā ēstuvē nāksies vilties un ēst briesmīgu ēdienu. Bet tas jau arī ir piedzīvojums (galvenais – nesaindēties). Par spīti nevīžīgajam interjeram un fasādēm, vairākums kafejnīcu un restorānu strāvo ar savu īpašo romantiku un noskaņu. Staigā pa ieliņām un jūties kā kādā no vecajām filmām! Ir vēl daudzas citas lietas, kam jābūt gatavam. Vegānisku opciju ēdināšanas iestādēs praktiski nebūs. Terasēs praktiski vienmēr kāds pīpēs. 0,5 l aliņus ņem tikai tūristi – vietējie dzer 0,2 vai 0,3 l mazos aliņus. Vakariņās restorānā vīnu tev uzpildīs un lies nemitīgi – esi tiešs un uzstājīgs, ja negribi sadzerties (ja nokautrēsies, tad pats vainīgs)! Tavas vietējo draugu kompānijas šoferis var arī iedzert (vairāk, nekā tu to darītu, ja būsi pie stūres) un pēc tam braukt ar mašīnu. Svētdienās mazos ciematiņos var gadīties, ka teju visas kafenes ir ciet (iesakām vienmēr līdzi sev sagādāt kādu našķi, ja nu gadās iesprūst vietā, kur nav, kur paēst). Tālāk redzēsi, ko mēs ēdām un noteikti nogaršosim nākamreiz. Katrai tradicionālajai ņammai pievienošu linku uz aptuvenu recepti. Ņem gan vērā, ka šīs receptes vēl neesmu pati izmēģinājusi, tāpēc nevaru apstiprināt, ka to rezultāts ir tuvu autentiskajam! Ko mēs pagaršojām (un noprovēsim nākamreiz) Almogrote. Pikants kazas siera smēriņš, garšas ziņā līdzīgs spēcīgam, ilgi izturētam parmezānam. Oriģināli nācis no un tiek gatavots La Gomera salā. Nogaršojām Tenerifes La Orotava pilsētā, kur to arī tirgoja kā suvenīru. Brīdinu – rokas bagāžā šis ir viltīgs produkts, jo tas faktiski ir siers, bet var tikt pieskaitīts pie gēliem (kam ir 100 ml limits rokas bagāžā). Tenerifes lidostā mūs pa kluso ar almogroti izlaida cauri (jo viņi zināja, ka tā ir laba štelle 😀 ), Stanstedā veiksmīgi arī izšmaucām. Taču, ja nu gadās ļoti strikta drošības kontrole, iesakām sapakot 100 ml trauciņos ar redzamu tilpuma norādi – citādāk var nākties no tā atvadīties. Aptuvena recepte šeit. Lēcu sautējums (augšā pa kreisi). Labi, ka šis tas no augu valsts proteīniem šur tur arī ir pieejams! Uzēdām gardu lēcu sautējumu. Tiesa, ar gaļas gabaliņiem tajā! 😀 Escaldon/Escaldado (augšā pa labi). Escaldon Tenerifē ir tas pats, kas lakrica un Vegemite/Marmite visur pasaulē: tev vai nu garšos vai negaršos. Escaldon ir pasta, ko gatavo no gofio miltiem un gaļas vai zivs buljona. Tā principā ir tāda interesanta miltu masa, ko parasti ēd ar svaigiem sīpoliem (veselas daivu plāksnītes izmanto kā karoti) vai kādu svaigo sieru. No escaldon var riktīgi piesist kuņģi, bet jāatzīst, ka man tā garša ar laiku apnika. Aptuvena recepte šeit (piparmētras gan, manuprāt, tradicionāli neliek klāt). Ļoti sliktas paeljas. Visi vietējie bija gatavi teju katrs ieteikt labāko paelju vietu, pie tam aizliedza iet ēst paelju bez mums. Mēs savā naivumā iespītējāmies un domājām – he, paši tak varam atrast paelju vietas! Vienu tādu atradām un pagaršojām briesmīgākās paeljas mūsu mūžā (kauns pat bildes rādīt 😀 ). Tāpēc paelju ziņā iesaku klausīties un doties līdzi vietējiem – viņi zinās, kur ir labās. Gofio saldējums. Kanārieši gofio miltus liek visur, kur vajag un nevajag. Un tas garšo izcili! Karstā un saulainā vakarā, izstaigājot melno smilšu pludmali, mūs pievilināja saldējumu vitrīna. Mums patika gofio miltu saldējums (tur glāzītes dziļumā), ko lieliski papildināja Oreo cepumu saldējuma bumba. (es parasti esmu krēmīgo, alkoholīgo garšu cienītāja, kamēr Artūrs izvēlas augļus vai pavisam interesantas kombinācijas 🙂 ) El Pancho bija kalnu ciematiņa kafejnīca, kur iegriezāmies svētdienas vakarpusē. Bijām vienīgie ēdāji visā lielajā zālē. Apsēdāmies pie sava vaskotā galdauta rotātā galda, spoguļojāmies vecmodīgā spoguļsekcijā un brīnījāmies, kur esam iegriezušies. Oficianti bija ļoti laipni, taču bija grūti sarunāties angliski. Tikai vēlāk, ejot uz mašīnu, redzējām uzrakstu: “Mi govorim po russki”. 😀 Jāsaka, ka šī bija tā vieta ar sūdīgo interjeru UN ne visai izdevušos ēdienu. Americano kafija. Tās teju visur kafejnīcās būs lieliskas! Droši var ņemt arī cafe con leche (kafija ar pienu). Iesaku izmēģināt arī barraquito – alkoholisks un ļoti salds kārtains kafijas dzēriens. Es nepagaršoju, jo nedzeru govs pienu, nelietoju kondensēto pienu un no šī varot arī riktīgi noreibt (ko es negribēju). Bet ai, nākamreiz noteikti jānoprovē! Katru reizi, kad paskatos bildes, izskatās tik gardi! Maize un mojo mērces. Man ļoti, ļoti, ļoti patīk, ka visās ēdinātavās – ēdnīcās, kafenēs, restorānos – pirms kārtu ēšanas visi ēd baltmaizi ar mērcītēm. Arī man maize = dzīve, tāpēc šajā ziņā labi iefiltrējos starp vietējiem! Bija gan baigā bēda, ja groziņā atnestā maize nebija svaiga. Parasti ir vismaz 2 mērces – Mojo Rojo/Picon (sarkanā pikantā) un Mojo Verde (zaļumu). Izrunā “moho”, nevis “modžo”. 🙂 Tās visas ir pieejamas veikalos (tām teju veltītas speciālas ailes), un ar tām var ēst un gatavot teju visu. Būs izcili! Papas arrugadas (Canarian potatoes). Kanāriešu sālī vārītie kartupeļi ar visu miziņu ir izcila lieta! Atkal – man kā latvietim šī bija māju sajūta jaunā (sāls) kažociņā. 🙂 Ja viesmīlis tev kā tūristam parasti saka “Canarian Potatoes?”, bet tu pārjautā “You mean – Papas arrugadas?”, viņš noteikti pasmaidīs un sapratīs, ka kaut ko par Tenerifes ēdieniem tu jau zini! 😀 Tie izcili iet ar tām pašām mojo mērcītēm. Plucināta cūkgaļa un kazas gaļa. Mums ar Artūru ir aizdoma, ka ar viesmīli pazudām tulkojumā. Mans ēdiens – viesmīļa rekomendētā plucinātā cūkgaļa – garšoja gan pēc cūkas, gan vistas. Turpretī Artūra ēdiens – viesmīļa izslavētais tradicionālais kazas gaļas sautējums – Artūram vairāk garšoja pēc jēra. Nesapratām, kas tad galu galā ir mūsu šķīvjos, un ēdiens arī nebija tas svaigākais. Vairākkārt dzirdējām mikrenes spalgo ding!, un cietā maize arī par to visu jau lika raizēties. Bet nu – nekas, paēdām, samaksājām, un bijām pateicīgi arī par šo piedzīvojumu! Gvakamoles, vistas un paprikas karstās sviestmaizes. Smieklīgi, bet mūsu mīļākā ēdienreize bija karstās sviestmaizes Anagas dabas parka kafejnīcā. Ne jau tāpēc, ka Tenerifē...