restarttheshow.com
Sašķirot savas vērtības un domas
10 min readEsmu nonākusi interesantā dzīves posmā, kuru nudien neparedzēju: esmu pieveikusi 2 mēnešus pavārskolā un man ir pazudis gatavotprieks. Kad pasūtīt picas un kebabus ir kļuvis kā pirmais variants domās un ledusskapī esošie produkti mani neuzrunā, es saprotu, ka kaut kas nav riktīgi. Man taču būtu jāpriecājas par katru izaicinājumu, bet tā vietā mani pārņem ilgas par to, kas manā dzīvē bija pirms skolas. Mēģinot saprast, kā no tā visa tikt uz pozitīvāku vietu un atkal atrast sevi gatavošanā, dalos ar savām pārdomām šeit. Ja ne gluži par virtuves tēmu, tad varbūt kaut ko pazīstamu citā sev svarīgā jomā samanīsi arī tu. Par spiedienu – iekšējo un ārējo Šī bloga ieraksta tēmu savās domās maļu jau pēdējās divas nedēļas. Gribēju sajust to brīdi, kad varu visu izstāstīt secīgi un bez pārlieku intensīvām krāsām – mierīgi un tā, kā tas ir. Atklāti sakot (un parasti es vienmēr visu cenšos teikt atklāti), pavārskola man uzliek visnotaļ lielu spiedienu. Tas viss ir tāds viens liels hustle, un šis jēdziens man vienmēr uzdzen riebumu. Viss, uz ko mana iekšējā izjūta velk, ir atrast sirdsmieru un patiesu prieku dzīvē. Mani īpaši neinteresē bliezt, bliezt, bliezt uz priekšu un tikt pirmajam. Saistošāk ir ar ziņkāri lūkoties un taustīties apkārt, pa ceļam atrodot pa kādam jaunam domubiedram. Visi gabaliņi, kas ir saistīti ar jaunu zināšanu apguvi, mani priecē. Tomēr, ejot arvien tālāk mācībās, viss sāk šķist tuvāk tam, kā man tas nepatīk: sacīkstes. Man gribas to visu lēnāk, koncentrētāk. Es nezinu, vai vienmēr mīlestību gatavot gūst caur nemitīgu atgādinājumu “tev jāpierāda sevi”. Varbūt man negribas sevi pierādīt, bet gribas nepazaudēt ziņkāri? Ir ļoti iespējams, ka esmu nevis cilvēks restorānā, bet cilvēks mājās. Un tās nudien ir dažādas pasaules. Par spīti tam, ka man prātā ir domas “ha, tu tagad te atklāj visiem savu vājumu un sakāvi, how pathetic, citi to izlasīs un par tevi būs X un Y viedokļi” – es nevaru par to neparunāties. Pirmkārt, es gribu ieskicēt patiesāku ainu par to, kā es redzu sevi skolā. Nu jau vairāki telefona zvani un sarunas ar cilvēkiem ir aizvadīti ar jautājumiem par to, kā man sokas skolā, un mani mulsina izjūta, ka citi pilnīgi sagaida, ka viss būs super un patiks. Otrkārt, šajā sarunā var pat izgriezt tēmu “pavārskola” – un ielikt tur jebko tādu, kas pašam ir aktuāli un skatīties, kas tavā stāstā sasaucas ar manējo. Iekšējās cīņas un savu lēmumu apšaubīšana ir kas tāds, ko bieži paturam pie sevis, jo domājam, ka tas parāda vājumu vai sakāvi (lai gan tā nav). Nokļūt konkurences arēnā Gribēju nedaudz parunāt arī par trauksmi, angliski pazīstamu kā anxiety. Jau kādu laiciņu iepriekš savā vlogā nedaudz padalījos ar savu pieredzi cīņā ar trauksmi (vloga video ir angliski). Trauksme ir viens nejauks ceļabiedrs manā dzīvē jau kādu laiku, un tas ik pa laikam maina savu raksturu. Teorētiski tas nav nekas nepareizs – uz sarežģījumiem vai kādiem draudiem reaģēt ar saasinātu uztveri. Parasti tas ir dabiski un arī labi, ja rezultātā tu pieņem produktīvu lēmumu. Tomēr trauksme vienlaikus ar aktīvām pārdomām, nepārliecinātību un negatīvu domāšanu var lēmumu ievirzīt citā ceļā. Tie reizēm aizved uz atceltiem plāniem, izvairīšanos, ieganstiem un izjūtu, ka esi visus labumus nokavējis. Kam, protams, seko vainas apziņas parāde. Par spīti manam entuziasmam un priekam, ka apgūšu daudz jauna par ēdienu un tā gatavošanu, mācības man ir kļuvušas par visai grūtu sarunu tēmu pašai ar sevi. Tā vietā, lai skolu uzskatītu par skolu, kur cilvēki iet un mācās, es nemitīgi to redzu kā lielu konkurences arēnu spēlē, kuru gribu spēlēt pavisam citādāk. Papildus tam – man bieži šķiet, ka esmu vājākais spēlētājs. Tas ir tas pārdomu riņķis, kas man ik pa laikam maļas domās, un ir loģiski, ka tas mani nemaz neiedvesmo (notiek tieši otrādāk). Lai tomēr izdabūtu no jaunpieņemtā izaicinājuma savu labumu, ir jāatrod veids, kā ar sevi sarunāt un atgādināt, kāpēc es vispār daru to, ko daru. Viss, kas notiek patlaban, ir labi – arī trauksme, pārdomas un nepārliecinātība. Ir jāsaprot, ko no tā visa gribas izvilkt priekš sevis. Un tad – jāiemācās atrast pieeju, kas ļauj no esošajām nodarbēm izvilkt maksimāli daudz, cik vien pašam ir vajadzīgs. Morāles nekur nepazūd Vēl viena lieta, kas mani neliek mierā un ar savu intensitāti arī pārsteidz, ir mana attālināšanās no plant-based gatavošanas. Par cik nekad nebiju piegājusi vegānismam ar simtprocentīgu striktumu, paredzēju, ka varēšu viegli atmest savas personīgās preferences, lai izmēģinātu visu. Tas, kas notiek realitātē ir… es tikai tagad atklāju, cik spēcīgi es esmu priekš sevis sapratusi, cik svarīgi ir pārtikt tikai no augu valsts produktiem. Es varu ēst zivis. Es varu gatavot pīles fileju. Bet… vai es to izbaudu? Vai es to gribu atkārtot vēl un vēl? Vai tas ir kaut kas tāds, kur es gribu izaugt? Vēl trakāk ir ar olām un piena produktiem: restorānu pasaulē tie ir visur. Vai tā esmu es? Cik ļoti tā esmu es? Kādu laiciņu iepriekš es minēju, ka atbīdu savas preferences maliņā uz tuvākā gada periodu. Tas, kas notiek, ir – manas preferences lieliem soļiem grib nākt atpakaļ, un sāk parādīties ļoti sarežģītas pretrunas. Var jau pateikt ai, pofig un cept to gaļu. Tomēr mans jautājums sev ir – cik ilgi es gribu šādas pretrunas? Kuras puses uzvarai es pievienoju klāt savas cerības? Nav tā, ka to visu nevegāno daru ar riebumu – man ir interese. Tomēr jūtu, ka, turpinot doties šādā ceļā, attālināšos no sevis. Man ir jāizdomā risinājums. Sašķirot trauksmainas domas pa kastītēm Mana oktobra lasāmviela (arī joprojām) ir Rasa Harisa grāmata “The Confidence Gap”. Ir labi, ka kādu gadu iepriekš izlasīju Marka Mensona “The Subtle Art of Not Giving a Fuck”, jo man šīs abas grāmatas tieši šādā lasīšanas secībā šķiet tīrais zelts. Kopš saskāros ar šīm grāmatām, esmu sapratusi divas lietas: Tu pats esi par visu atbildīgs. Dzīvē iet grūti, ja tev nav jēdzīgu vērtību. (un jā, nopelnīt X naudu un nopirkt Y lietu nav jēdzīgas vērtības) Nodoties trauksmei un nepārliecinātības vadītām domām ir viegli. Been there, done that! Tāpēc apzināti vēroju savas pārdomas un cenšos tās sašķirot pa divām kastītēm: 1) lietām, kas mani iedesmo un kurām ir sakars ar manām vērtībām, un 2) lietām, kurām nav pa ceļam ar manām vērtībām. Tas arī palīdz veikt pamatotus lēmumus, nevis tādus, kas ir balstīti vien bailēs un patiesībā ir tīrākā izvairīšanās. Tāds kārtīgs darbs pie savu vērtību nodefinēšanas man aizsākās vien šogad. Laikā, kad pametu emocionāli nogurdinošu darbu un atradu pavisam kontrastējoši pretēju darba vidi, es beidzot izjutu pārmaiņas pēc 2,5 gadu ilgas došanās emocionāli nepareizā virzienā. Es sapratu, ka visas pārmaiņas ir manās rokās un tikai manās vien. Es aizsāku daudz drošāk saskatīt to, kas man nešķiet saskanīgi ar to, ko es vēlos. Mana misija un līdz ar to jauna dzīves vērtība bija: Meklēt dzīvē lietas un nodarbes, kas manī iedveš patiesi īstu ziņkāri un ieinteresētību. Es aizsāku rakstīt blogu. Es pateicu “nē” mūzikai un citām nodarbēm, kas man emocionāli vilkās līdzi (jo bija bail tās atmest, bet reāli negribējās arī turpināt). Es nomainīju darba vietu. Es vairāk teicu to, ko es patiesi domāju. Es pavadīju laiku ar cilvēkiem, kas šķita mana laika vērti. Es sāku vairāk interesēties par veselīgu prātu un ķermeni. Es daudz vairāk gatavoju un eksperimentēju virtuvē. Mani aizrāva less waste pasaule. Es joprojām turpinu to visu darīt. Un tad es sāku mācīties par pavāru. Un ir dienas, kad nezinu, vai tas ir tas, ko es tiešām darīšu. Ir arī dienas, kad es nezinu, vai pabeigšu skolu. Nepamest iesākto un meklēt īsto ceļu Lai kā arī būtu, ir skaidrs, ka ne vienmēr sākotnējā izpratne ir tā īstā realitāte. Ja klāt vēl pieliek faktu, ka katra cilvēka individuālās iezīmes ietekmē realitāti vēl vairāk, tad vispār ir skaidrs, ka dzīvē neko tā īsti nav iespējams paredzēt. Tiekot līdz šai rindkopai, es tikai tagad sapratu: es aizmirsu pati savu galveno mērķi, kādēļ aizsāku mācības pavārskolā. Tas nebija tāpēc, ka ļoti interesējos par restorānu vidi un tiecos nākotnē kļūt par šefpavāru vai uzvarēt konkursos. Tas, ko es visu laiku teicu sev un arī citiem, bija šis: Es gribu sevi iemest augstākas intensitātes vidē un redzēt, kas notiek. Es zinu, ka es spēju vairāk. Un notiek daudz kas interesants un intensīvs! Man šķiet, ka augustā es vēl nesapratu, cik ļoti nāksies ar sevi iekšā pacīnīties, lai saprastu, kas ir patiesais labums, ko no šī visa jaunā vēlos gūt. Tieši tāpēc laikam arī visas neērtās izjūtas un pārdomas ir tas, ko es negaidīju. Šajā telpā, kur patiešām no mums grib izmācīt labus meistarus un kur arī ir sava veida konkursa noskaņa, es mēģinu saprast, kur gribu sevi redzēt. Sākotnējās ieceres sastopas ar realitāti un dažos aspektos arī vilšanos par to, ka patiesībā šo to laikam tomēr gribas citādāk. Bet bez nezināmā laikam arī nav īsti tādas iespējas savas vērtības atrast un domas sašķirot – jo citādi viss vārās tādā nemitīgā karstumā, līdz reducējas piesātinātā, nebaudāmā mērcē. Lai kāds arī būs iznākums, ir vērtīgi turpināt iesākto ceļu un meklēt sev tīkamos atzarus, pa ceļam šķirojot savas vērtības un domas. Kāda ir tava pieredze ar nepareizām ekspektācijām? Kā tu rīkojies, ja esi nonācis tur, kur neparedzēji?