restarttheshow.com
Grāmatas apskats: “12 Rules for Life: An Antidote to Chaos”
9 min readKas nāk prātā tev, kad izdzirdi vārdu self-help? Vai tu to uztver kā lamuvārdu vai arī kaut ko potenciāli noderīgu? Ar visai self-helpy nosaukumu, Jordan B. Peterson grāmata “12 Rules for Life: An Antidote to Chaos” nav nemaz tik absolūti šajā grāmatu tipa plauktiņā ievietojama. Kā 12 eseju krājums tā drīzāk varētu iet pie psiholoģijas vai kādiem filozofiskiem apcerējumiem. Kāpēc šai grāmatai ir tāds nosaukums un ko no tās sagaidīt (un ko – labāk negaidīt) – par to lasi šajā grāmatas apskatā! Grāmatas struktūra Grāmata sastāv no 12 esejām par to, kas, autoraprāt, ir svarīgi dzīves likumi un priekšnoteikumi, ko ievērot labas dzīves dzīvošanā. Uzmetot aci visiem 12 likumu formulējumiem, tie šķiet diezgan jocīgi – un tieši tas mani arī aicināja par tiem palasīt vairāk. Mani uzrunāja autora pieredzes stāsts, kā viņš vispār nonāca līdz šīs grāmatas rakstīšanai. Principā viss aizsākās ar pāris Quora mājaslapā esošu jautājumu atbildēšanu, pēc tam labākās atbildes laika gaitā izveidojot par šiem likumiem. Tas man dod cerību, ka varbūt arī aktīva dalība Facebook diskusijās varētu novest mani kādā dzīves punktā pašai pie savas grāmatas, hehe! (lai gan, visticamāk, tā nav un nebūs) Es piekrītu Pītersona idejai, ka cilvēkiem vajag likumus, lai samazinātu dzīves haosu un būtu kaut kādas vismaz aptuvenas normas vai prasības, uz ko skatīties un attiecīgi dzīvē rīkoties. Dzīvojot absolūtā anarhijā bez likumiem un normām, mēs diez vai būtu visai laimīgi. Cilvēkam pārāk ļoti satraukumu rada nezināšana, nepārliecība un neparedzamība. Tieši tāpēc haoss nav stāvoklis, kam dodam priekšroku. Amen nudien! Pītersons nolēma apkopot savas labākās atziņas par dzīves likumiem un izdot tās šajā grāmatā. Tomēr tās nebūs vienkāršas self-helpy stila mācības, kurām izskriet cauri un atzīmēt ar neona krāsas marķieri visklišejiskākās domas, kas atrodamas teju ikvienā citā pašpalīdzības grāmatā. Katra eseja, manuprāt, sastāv no 90% esejas stila apcerējuma, kas ved pie konkrētā dzīves likuma, un 10% kopsavilkuma par to, kā tad šis likums praktiski izpaužas dzīvē un kā to ievērot. Ņem vērā, ka tās ir 12 esejas, kur būs visai daudz filozofisku pārdomu (pie tam visnotaļ garu). Ja tu tomēr vairāk koncentrējies uz to pēdējo 10 procentu paņemšanu priekš sevis, tad varbūt ir vērts pārdomāt, vai šī būs īstā grāmata priekš tevis. Pa kalniem un pa lejām Man ir jāatzīst, ka šīs grāmatas lasīšanas process man bija tāds pats kā amerikāņu kalniņi – tad augšā, tad lejā. Pirmo četru, piecu likumu nodaļās es viegli sekoju līdzi visiem autora pārstāstiem un dažādu piemēru analīzei. Man patika secīgā argumentācija, pēc kuras nonāc pie tā, ko īsti nozīmē visnotaļ interesanti noformulētie likumi. Ir jābūt gatavam arī pacietīgi lasīt par tādām tēmām kā Bībele, koncentrācijas nometnes un karš vispār, šo to par psihologiem, daudz atsaucēm uz literāriem darbiem. Nezinu, kas īsti bija pie vainas, bet ar katru nākamo nodaļu un likumu mani šis eseju formāts nogurdināja. Lai gan lasot ļoti viegli varēja uztvert domu un saprast, kāpēc autors piemin tieši šīs izvēlētās tēmas, ar laiku es pieķēru sevi pie lasīšanas pa diagonāli. Sāku skriet pāri tēmām un literārajiem darbiem, kas mani neuzrunāja. Arī kristīgā tēma man ar laiku apnika un sāka kaitināt. 11. likuma daļā es visai tēmai par “Vīrieši pret sievietēm” vispār pārlecu pāri. Piedodiet, bet aktīvais feminisms – un sevišķi cilvēki, kas smagi pārpratuši feminismu – mani ir emocionāli nogurdinājis tā, ka no šīs tēmas pēdējā laikā gribas vienkārši atturēties. Visi cilvēki tad ir vienādi un gana labi, nevienam neesot pārākām – kā būtu ar šādu atziņu? Ja pavisam godīgi – man arī šķita, ka autors daudzviet sāk atkārtoties, kā arī argumentācija sāka šķist arvien haotiskāka, ejot arvien tālāk grāmatā. I get it – literārs ģēnijs tas, psihologs tāds, Ādams un Ieva ATKAL… Man radās iespaids, ka autors ir 10 gadus veltījis Bībeles izpētei, vēl 10 gadus psiholoģijai un vēl krietnu gabalu laika literārās klasikas izpētei. Es saprotu, ka no esejām nevajag gaidīt bloga rakstu stila vieglo lasāmvielu – jo tad tās noteikti ir ļoti sliktas esejas. Man vienmēr ir prieks gan filozofiski sarunāties, gan lasīt ļoti prasmīgi argumentētus apstāstus. Tomēr, ja man arvien biežāk lasot prātā iešaujas doma “Get to the point, please”, vai varētu būt tā, ka par to visu varēja runāt daudz koncentrētāk un… īsāk? Es domāju, ka katras nodaļas doma nezustu, ja to nedaudz “apcirptu” piemēru skaita ziņā. Vēl viens citāts no Bībeles mani nudien nepārliecina par to vienu drusciņu vairāk. Noteikti nav tā, ka viss ir slikti. Ir labi! Daudzviet ir tiešām ļoti domāt raisošas idejas un atziņas par dzīvi, ciešanām, haosu, cilvēka dabu un vēsturi. Mani ļoti uzrunāja vienā no pirmajiem likumiem esošais stāsts un cilvēka salīdzinājums ar omāriem – cik ļoti mēs tiem līdzināmies savas uzvedības ziņā. Tas bija ļoti amizants salīdzinājums, un šis stāsts absolūti noturēja manu uzmanību! Arī likums par to, ka ir svarīgi uzturēt staltu stāju un nebūt sašļukušam (ja nemaldos, tas bija pats pirmais) man šķita izcils. Reti kura cita grāmata runās par to, cik svarīgi ir atvilkt plecus atpakaļ un stāvēt stalti – un cik daudz tas mūsu dzīvē ietekmē. Jo tieši tam es arī piekrītu – ir tik daudz šķietami mazi sīkumi, kas ietekmē mūsu pašsajūtu un attiecīgi – arī to, kā mūs uztver citi cilvēki. Ir vērtīgi tam pievērst uzmanību. Šai grāmatai vajag īsto brīdi Es ticu, ka šī ir viena no tām grāmatām, ko nevar tā vienkārši “izraut cauri” pāris vakaros. Kā jau publicistisks eseju krājums, tas ir visai piesātināts ar dažādām atsaucēm uz zinātniekiem, psihologiem, Bībeli, 2. Pasaules karu un citiem brīnumiem. Ir ļoti iespējams, ka šo grāmatu drīzāk ir jālasa pa gabaliņiem, starp katru likumu ieturot kādu laika sprīdi, pirms ķerties klāt nākamajam. Varbūt šai grāmatai paralēli ir jālasa citas grāmatas. Tikpat ļoti ir iespējams, ka esmu pieradusi pie get to the point stila, kas man ir iepaticies kopš Marka Mensona grāmatas “The Subtle Art of Not Giving a Fuck” izlasīšanas. Varbūt filozofiskas, apcerīgas esejas mani vairs īsti neuzrunā. Šoreiz es piekritīšu daudziem citiem grāmatas vērtējumu komentētājiem Goodreads.com: to visu varēja aprakstīt drusciņ īsāk. Mani vienmēr uzrunā cilvēki, kas prot savu domu pasniegt saprotami, koncentrēti un tiešām perfekti lakoniski. Tiklīdz es jūtu, ka argumenti birst viens pēc otra, tos cītīgi savienojot ar kādiem izciliem citātiem, man sākas alerģiska reakcija. Galu galā – ir jāņem vērā, ka autors ir izvēlējies arī ļoti self-help stila nosaukumu. Tas tomēr kaut kādā ziņā pieaicina cilvēkus, kuriem gribas nedaudz vieglāku pārstāstu par konkrēto tēmu. Es nesaku, ka uzreiz ir jārunā amerikāniskajā stilā – “dzīvo pēc šī mana izdomātā likuma, un dzīve kļūs skaista – tici man”. Bez klišejām noteikti var iztikt. Taču šo antidote devu es no šīs grāmatas tik ļoti nepaņēmu. Neskatoties uz manu pieredzi, es pavisam noteikti redzu, kāpēc vairāki manā Goodreads.com draugu listē esošie cilvēki un citi lasītāji, kas lasījuši šo grāmatu, ir novērtējuši to ar 5/5 zvaigznēm. Šī grāmata ir laba. Tajā ir ļoti daudz atziņu – manā Pocketbookā ir ļoti, ļoti daudz atzīmētu teicienu un paragrāfu, kurus es noteikti ar lielu prieku izlasītu vēlreiz un vēlreiz. Tik daudz, ka bija grūti izvēlēties pāris mīļākos citātus! Ar savu apskatu arī nevēlos novērst tevi no grāmatas lasīšanas, ja gadījumā tā stāv tavā to-read sarakstā! Tas, ka mani šajā dzīves posmā neuzrunā esejas un filozofiskas apceres, nenozīmē, ka tās ir sliktas. Domāju, ka to pavisam noteikti ir vērts ņemt rokās tad, kad tieši uz ko tādu velk interese. Tad šī grāmata nepievils! Mans vērtējums: 3/5 zvaigznes Vidējais lasītāju vērtējums Goodreads: 4.01 Vai es lasītu vēlreiz? Nē, paldies – uzņēmu gana daudz eseju turpmākajam pusgadam 🙂 Šī grāmata mani mudina izlasīt arī: “Thinking, Fast and Slow” Daniel Kahneman (arī savā ziņā no self-help kategorijas, bet esot tikpat komplicēta lasāmviela kā “12 Rules”) Es iesaku arī: Mark Manson “The Subtle Art of Not Giving a Fuck” – ja nepatīk pārlieku gari apcerējumi un patīk straight-to-the-point pieeja, paķer un izlasi šo Mensona grāmatu. Arī tajā ir diezgan koncentrēti dažādi apstāsti ar daudziem piemēriem, taču tajos daudz centrālāk ir pati galvenā doma. Lasot šo grāmatu, nekad nezūd fokuss uz to, par ko tad īsti ir konkrētā nodaļa. Ja reiz runa ir par likumiem, pēc kā dzīvot, tad vislabāk tiem ķerties klāt pēc iespējas necenzētāk, taisnāk un atklātāk! Mīļākais citāts: See the truth. Tell the truth. Truth will not come in the guise of opinions shared by others, as the truth is neither a collection of slogans nor an ideology. It will instead be personal. Your truth is something only you can tell, based as it is on the unique circumstances of your life. Apprehend your personal truth.