mudina

Kā tad īsti ir?

Vai Tu kontrolē savus darbus?
Kā ar domām, kuras ik mirkli domā?
Sajūtas, kas tās mudina Tev izjust?

Viss ir sekli sajaukts,
Domas tiek pārņemtas no galvas galvā,
Anonīmi uzdotas par savām.

Tik daudzi mēs šeit esam,
Pat drēbes pērkam no lietoto apģērbu veikala,
Nekas jau diži nav savs.

Kur nu vēl mākslas darbus,
Kurus radām, kad sanāk,
Tiem iedvesma rasta tur, kur citu doma beidzās.

Mirkļus dalām ar citiem,
Klusumā domājam par citiem,
Ķermeni visai bieži atdodam kādam citam.

Vai kautkas maz ir mans?
Ja, cenšoties neieplūst masā, es tanī iemaldos vairāk.
Vēl jau uz kvantumu pērkot lietas, kas kādam jau ir vai būs?!

Vai mans prāts maz pieder man?
Viss jau izskalojis domas un pati izsijāju to,
Kas šķietami patīk un uztverams man.

Kāda ir vārda ‘oriģināls’ nozīme?
Tāpati jau adaptēta dažādos variantos,
Vairs neatsaucas nozīme pati uz sevi.

Šai masā, kur katrs cenšas izlekt,
Pelēkā krāsa nemaz nav, košums katra pārņem visu.
Taču tur tas paradoks - 

Būdami tādi, kādi mēs gribam būt, katrs līdzināmies otram vēl vairāk.
To itin nemaz neapzināmies, dzīvojot savā gaumē.
Bet tur tas šarms, ietekmēt otru nemaz nezinot to…