Dods

? vai universs dod man zīmes ? es stāvēju tur, kur mēdzu stāvēt, v*ilku d*ūmu (ir vakars), un ik pa brīdim dabaszinību skolas pagalmā kaut kas iečabējās tā, ka vienlīdz labi varētu būt gan cilvēks, kas staigā pa ar sniegu noklātām lapām, gan vējš zaros, kas tas droši vien arī bija, un domāju par nākotni (vai). un ķērca vārnas, un no tāluma skanēja vilciens, un ielas lampas kādu gabaliņu no manis meta visam notiekošajam ļoti atbilstošas ēnas. pēkšņi ieskanējās kaut kas ātrs, spalgs un pulsējošs, uz sekundi šķita, ka latvija jau atkal testē savu ārkārtas gadījumu signāu, taču tas skanēja pārāk tuvu un gandrīz pārāk dzīvespriecīgi, un es pagriezos un ieraudzīju mašīnu, pavisam labu mašīnu mājai, pie kuras tā novietota, un tās signalizācija deva vaļā skaļi un ļoti noteikti, tā nebija vis klasiskā mašīnu signalizācija, tam, kurš to izvēlējās, bijusi pavisam laba gaume. neviena, izņemot mani, apkārt nebija, pie logiem pienāca pāris vecmāmiņas, un tad, savu tiesu izzvanījusi, tā noklusa. un vispār noklusa viss, vairs ne vārnu, ne vilciena, ne autobusu pie ļermontova parka, un es ar kāju ierušināju savu s*mēķi sniegā, un devos mājās. pa ceļam sastapu klusu un nervozu dāmu, kas uz mani dīvaini noskatījās, un vīru, kas no miskastes lielā maisā krāmēja alus un citas brūnā stikla pudeles, nekas īpašs, āgenskalna vakara idille un tā tālāk. un manas apsnigušās piparkūkmājiņas gramofons vai kā nu viņu tur sauc, tas, kurš strādā ar elektrību un kurā jāievada kods, lai iekšā tiktu, bija salūzis, un bungošana pa to nekādi nepalīdzēja. es apgāju mājai apkārt, nonākot pie sētas durvīm, kuras, protams, izrādījās aizslēgtas, un šajā brīdī daudz iespēju mājās tikt man vairs, šķiet, nebija. un es pabungoju vēl mazliet un iedegās lampa pie kaimiņu mājas, bet man tas, protams, nekādā veidā nepalīdzēja; es vilku ārā savu telefonaparātu, lai piezvanītu mammai, taču tieši līdz ar jaukās pīkstēšanas sākšanos gramofons ar priecīgu pīkstienu atgriezās ierindā. un iekšā es tiku un gandrīz vai pavisam mājās, līdz man piezvanīja tā pati māmiņa, apjautājās, kā klājas, un pastāstīja par nesaprotamo un, cik nopratu, pavisam labo teātra izrādi, kuras atsākšanos viņa tobrīd gaidīja. tagad es esmu virtuvē ar šīrīta piparkūkām un aukstu tēju, un kaut kāda iemesla dēļ šis viss man tikko šķita ļoti svarīgi, bet, jo vairāk es rakstu, jo mazāk jēgas saskatu, bet uzrakstīts jau ir, skaisti, ar pareiziem komatiem,
ko
nu
vairs

“thought went in over months” is that why he was so active on twitter? is that why hes been so dance-y and cute on stage? bc he knew it was gonna come to an end for him soon and wanted to make the most out of it? he wanted to make the most out of it for us?

6

Time for a DoodleOrDie spam! The ’MSPA Draws’ room moves so slowly though, ya’ll should join and remedy that!