8

Ove unikatne olovke djelo su Bouncing Ball Creations, tvrtke u vlasništvu Mariko Walsh, profesorice engleskog koja je došla na ideju poklanjanja unikatnih olovaka kao dar svojim prijateljima i obitelji, a kasnije ih je, na nagovor supruga, počela izrađivati i za prodaju.
Svaka olovka je ručno omotana citatima iz raznih poznatih književnih djela, a autorica se nada da će svaka njena olovka onome kome je namijenjena pomoći da njeguje i širi svoju ljubav prema književnosti i možda inspirira buduće generacije čitatelja.
Olovke se prodaju u setu od 5 komada,a cijena im je 8$ (oko 47kn).

Kompletnu ponudu olovaka možete vidjeti i kupiti ovdje: http://etsy.me/1oInK4G , a više o Bouncing Ball Creations možete saznati ovdje: http://etsy.me/1nyvLJY

Domāju, kā lai nepazaudē sevi

Lai arī daru to, kas ļoti, ļoti patīk, liekas, ka tomēr neatliek laika pameditēt, apcerēt dzīvi, izdomāt savu nostāju pret pasauli. Ir nemazgāti trauki, vakariņu gatavošanas ideju trūkums un sajūta, ka par maz lasu, bet par daudz pērku grāmatas.

easy like sunday morning: h&m home jesenja kolekcija

Ispostavilo se da Ikea nije jedino lepo a budžetski skromno što u domenu dekoracije dolazi od šveda. Valjda ima nešto u toj dugoj i surovoj zimi što ideju uređenja doma dovodi do perfekcije. Enivejz, ovo je koncept “rustic charm” i krevet namešten za jesenje ušuškavanje. Pogledajte kroz prozor, takvo je veče.

Plava pesma.

Pomesaj zelenu i plavu i naslikaj mi more, ko tugu, beskrajno, modro, slano i prozirno.
Gledaj u more, gledaj u plavetnilo, kao u moje oci, beznadezno plavo.
Gledaj u more, slikaj dugo, dugo, vecno.
Dodirni makar pocetak tuge, makar ideju, snagu, rec.
Rec kojom pocinje i zavrsava se svaka suza i svaka tuga.
Beznadezno je pokusavati naslikati celo more, kao i celu tugu.
Suze ce uvek prevariti kraj, i otkucaji srca uplasiti smrt.
Tuga ce trajati vecno.
Zato gledaj me u oci. Pune suza. Pocetka i kraja svakog mora.
Pune slanih , prozirnih suza. Kao more.
Kao moguce resenje nemogucih muka.
Kao uteha, ubistvo, davljenje.
A resenja nema.
Tone.

Dailes teātris (padzēriens) - Mūkusalas Mākslas salons (ideju iestādīšana) - LNB (OSHOJānis Purcens). Lūdzu neaizmirstam, ka mēs esam tas, ko mēs lasām.

ps. un ēdam, dzeram, daram, nedaram, un vispār.

1:39 AM, Wednesday, September 10, 2014 (GMT+3), Riga

Glupi ljudi. Glupi ljudi koji čekaju, ovde u đačkom dispanzeru. Glupost koja je prisutnija od onog ružnog, zlosutnog bolničkog mirisa. Glupe priče koje udaraju o zidove hodnika i šire se celom zgradom. Dečak do mene u ruci drži jedan od novijih Samsung Galaxy telefona. Kada pogledam sa kojom strašću pritiska pametni ekran imam osećaj da pokušava da uplovi u tu spravu. Ponovo iste devojke koje zadudaraju na prazninu i pomalo (ali vrlo malo) tužnu površnost. Možda su nekada i imale neku ideju, misao i svrhu, ali to je sve mrtvo. PONOVO JEBENA GLUPA PRIČA. Ona koju su ponovile dvadesetak puta do sada (a ovde sam vec nekih sat vremena). Svaki put joj se smeju kao kao da su uhvatili sve bogove i đavole i za muda i za repove. Nije ni prvi put bila smešna. Jedina nada za ljude iz dispanzera je klinac koji sedi tu preko puta. Sedi i ćuti. Možda je samo previše mlad da bi mu zatupili mozak i ispravili moždane vijuge. Ali neka. Makar da verujemo u nešto.

man paliek bail no sevis. ar katru dienu biedēju arvien vairāk pati sevi. mana sirds sitas neiedomājami ātri, es jūtu to tik izteikti, it kā kāds manas krūtis izmantotu kā bungu komplektu. mana galva nepātraukti šaudās starp miljoniem mērķu, ideju un vēlmju, nezinot kur apstāties. kā maratonists, kurš sajucis prātā. tas notiek tik ātri, ka pat zemapziņa vairs nezina, kurā brīdī kliegt- stāt! esmu tik ļoti izdauzīta, noskrējusies un nomocīta, ka man bail no sevis. es varētu sevi ievest kapā, bet reiz man kāds teica- līdz nāve mūs šķirs. un kaps nav nāve, tas ir tikai vēl viens punkts maratonista trakajā skrējienā

es pieņemu, ka tas viss ir manis izdomāts, patiesībā es jau sen neesmu nekas vairāk kā viens no miljardiem, kurš dzīvi dzīvo prasti

Domaće bombone koje otklanjaju bolove iz grla!

Domaće bombone koje otklanjaju bolove iz grla!

Bombone za grlo ne moraju da budu pune šećera. Sa ovim uputstvima ćete ih jednostavno napraviti i uvijek imati pri ruci kada grlo “zaškripi”.

Domaće bombone koje otklanjaju bolove iz grla!

Ideju smo pronašli na porodičnom blogu “LittleCityFarm”. Iako je postupak jednostavan morate dobro obratiti pažnju na temperaturu (zato je važno da koristite termometar za kuhanje) i brzo i spretno raditi kada…

View On WordPress

MAGLEV Srbija: Od ponedelka svi građani će moći uživo da vide maketu

MAGLEV Srbija: Od ponedelka svi građani će moći uživo da vide maketu

„Moram da kažem da me je Viktor Orban zvao da me pita da li ću ja da podržim ideju koju je on dogovorio sa KInezima o pruzi izmedju Budimpešte i Beograda. Ja sam rekao, naravno da ćemo da podržimo, samo lud čovek kaže da neće to da podrži. Bilo je tu dve varijante, ili će biti 160 km/h ili 300km/h. I ja sam onda rekao novinarima, biće, hajde, 200km/h. Našao sam neku srednju vrednost. (More …)

v…

View On WordPress

MAGLEV Srbija: Od ponedelka svi građani će moći uživo da vide maketu

MAGLEV Srbija: Od ponedelka svi građani će moći uživo da vide maketu

„Moram da kažem da me je Viktor Orban zvao da me pita da li ću ja da podržim ideju koju je on dogovorio sa KInezima o pruzi izmedju Budimpešte i Beograda. Ja sam rekao, naravno da ćemo da podržimo, samo lud čovek kaže da neće to da podrži. Bilo je tu dve varijante, ili će biti 160 km/h ili 300km/h. I ja sam onda rekao novinarima, biće, hajde, 200km/h. Našao sam neku srednju vrednost. (more…)

View On WordPress

anonymous said:

Molim te Andrea pomozi, daj neku ideju za poklon za godišnjicu veze. Sretno vam, prelijepi ste <3

Eto sad sam napisala, hvala puno :**

Inspirativna ženska priča - Elizabeta Novaković

Inspirativna ženska priča – Elizabeta Novaković

Kad nam se nešto svidi na prvu – nema mjesta čekanju, odmah reagiramo. Ovo je jedna od onih priča koje i vas mogu natjerati da se trgnete, da svoju ideju možete ostvariti i hrabro krenuti u ostvarenje svojih snova i ciljeva… Upravo tako smo se mi osjećali nakon što nam je Elizabeta Novaković,inovatorica i poduzetnica, poslala odgovore na pitanja koja smo joj postavili… Elizabeta je kreirala…

View On WordPress

10

Vuk Vučko:

Priča o vuku Vučku počinje u junu leta gospodnjeg 2014-tog.

Drugar imao čist zid i ideju, ja imao crni toner i slobodno popodne, i evo rezultata. Da ne bih kucao postupak na svakoj slici posebno, evo adrese za ceo album sa kvalitetnijim slikama na sajtu imgur.com (objašnjenja i komentari su na engleskom), a na fejsbuk stranici ću okačiti sliku po sliku sa objašnjenjima na srpskom.  Pa ništa, navratite i tamo. Fabrika čarolija Vas očekuje.

Ukraine 12

Uzreiz brīdinu, lai gan stāsts bez iekšējiem monologiem, tomēr sanāca visnotaļ pagarš.

12/08

Jau kādu laiku biju apsvēris ideju aizlaist vēlreiz uz Ukrainu un tā kā mans ukraiņu draugs no Anglijas bija ieplānojis savu atvaļinājumu augusta sākumā tad sarunājām tikties 14 augustā Ļvovā, un tad jau tālāk izdomātu, ko darīt, idejas vairākas.

Ieplānojis startu biju svētdienas rītā, pēc iespējas ātrāk, bet tā kā iepriekšējā vakarā biju pēc kāzām tikai četros rītā aizgājis gulēt tad ātrāk par pusdienu iesākt ko darīt nespēju. Protams beigās sanāk steiga plus atklājās fakts, ka esmu aizmirsis savus ceļojuma apavus citā mājā un nav ne enerģijas, ne laika braukt tiem pakaļ. Tā nu izvēle krita starp balles kurpēm un puscauriem golfa apaviem. Izvēlējos agrāk visnotaļ lietojamos golfa apavus, ar trolejbusu aizbraucu līdz Ziepniekkalnam un devos meklēt Bauskas šoseju, kur drīz vien arī nostopēju savu pasākuma pirmo mašīnu.

Bauskā diemžēl mani atstāja ne pārāk spīdošā vietā pie Mūsas trases, kur mašīnas brauc pārāk ātri, lai gribētu apstāties. Nācās noiet vairākus km uz priekšu līdz Ceraukstei, kur cerības kādu nostopēt bija mazliet labākas. Pāris stundas neveicās, un kad jau biju gatavs nospļauties un iet līdz robežai ar kājām, apstājās lietuviešu pāris, kas brauca uz Viļņu, nav ideāli, bet vismaz uz priekšu. Labi cilvēki būdami, lietuvieši izveda mani cauri pilsētai līdz vietai kur sākas Mariampoles šoseja un beidzas Viļņa.

Vieta stopēšanai priekš lielas pilsētas bija visnotaļ ideāla, par spīti tam, ka apstāties nedrīkst, bet diemžēl visu vakaru nepatīkami līņāja, kas lika ik pa brīdim slēpties zem kalonkas jumta. Kad jau nāca vakars, piestāja, gadus 40 vecs leitis, zaļā volvo un teicās pavest kilometrus 40 uz priekšu līdz miestam Augštadvaris. Pa ceļam mazliet pabazarējām slāvu mēlē un kolēģis piedāvāja nakti pārlaist viņa vasarnīcā uz kuru devās. Tā kā laiks bija netīkams, tad arī nešauboties piekritu. Mājiņa forša, ar pirtiņu, dziļos Lietuvas laukos, pie ezera, kur vakaru pavadījām stāstot „zvejniekstāstus” un skatoties olimpiādes noslēguma ceremoniju. Interesanta ģimene priekš Maximas apsarga, dēls lietuvas U-16 centrs, meita strādā pie Dubajas šeiha un sieva Viļņā kura nedrīkstēja zināt, ka es tur esmu bijis, jo būtu par daudz jāskaidro.

13/08

Rītu sāku agri, iedzēru tēju, leitis aizveda līdz miesta beigām un minūtes laikā jau devos tālāk nākamajā posmā. Tālāk vēl viens mazs brauciens ar Maximas piegādes mašīnu un biju Mariampolē, kur līdz šosejai bija jānoiet kādi 5km. Jau atkal vieta nebija ideāla, un labi ja +12, bet pēc kādas stundas apstājās poļu tālbraucējs, kas veda kaut kādas ķimikālijas no Mariampoles uz Polijas vidieni. Šoferis izrādījās bijušais sākumskolas skolotājs un runāja ciešamā angļu valodā.

Jau pēc kādas stundas bijām Polijā, kur pie Suvalkiem apstājāmies ieēst ceļmalas krogā. Tālāk jau piecas stundas pa plašajām poļu ārēm, caur Augustavu un Lomžu, kur jau būts ne reizi vien.Netālu no Siedlices uz kuru viņš brauca izmatojot rāciju sarunājām, ka mums priekšā braucošā fūre paņems mani vēl kādus 40km tālāk. Pēc tam sekoja vēl vairāki mazi un vidēji stopi, tai skaitā vēlviena ar rāciju sarunāta fūre un vakarpusē jau biju tuvu savam dienas mērķim Ļubļinai, kurā jaunieši nometa kaut kādā pilsētas nomalē, kur tiek būvēts bānis uz Ukrainas pusi, bet nemanīja nevienu mašīnu vai cilvēku.

Sāku iet virzienā kuru man norādīja, bet pēc kādas stundas sapratu, ka kaut kas nav kā vajag. Liekot lietā savas neesošās poļu valodas zināšanas devos meklēt pareizo virzienu un dzelzceļa pārbrauktuves būdiņā, tantiņa apstiprināja, ka esmu iepēris auzās. Devos atpakaļ pilsētas virzienā un beigās no retajiem garāmgājējiem noskaidroju, ka esmu kilometrus četrus no pareizās šosejas un līdzko sāku iet, tā sākās lietus. Kad beidzot nonācu līdz šosejai, tuvojās tumsa un biju salijis par spīti savam nesliktajam lietusmētelītim. Apsēdos zem tilta nogaidīt kad beigsies lietus, bet pēc pāris stundām sapratu, ka laikam sapnis par tikšanu ārā no Ļubļinas laikam ir izsapņots un nāksies turpat zem tilta kaktā gulēt, jo līst tā ka nepaspert piecus soļus. Iekārtoju savu pirmoreiz paņemto jogas paklājiņu, izklāju guļammaisu, uzliku austiņās savu Hobbos, LP un Lanas izlasi un forši, silti nogulēju līdz rītam… Nu labi, tā varbūt būtu bijis ja vien tā nebūtu bijusi diena, kad mans ķermenis izdomāja stādīt Ginesa rekordu iesnu niknumā un saražoto puņķu daudzumā.


14/08

Pēc saraustītas un miklas nakts, ap astoņiem sapratu, ka lietus laikam tomēr nebeigsies un kaut kas jādara, jo līdz vakaram ir jānonāk līdz 250km attālajai Ļvovai, kur gaida Jariks un rezervētās vilciena biļetes uz Kijevu. Izdomāju turpat zem tilta arī stopēt, jo lai gan vieta tizla, tomēr apstāties tur ir iespējams. Kādu stundu nostāvēju relatīvā sausumā, bet nenormālā vējā mēģinot stopēt un domājot vai varētu kļūt par pirmo cilvēku kurš augusta vidū apsaldējis pirkstus, bet kad jau 3 šoferis taurējot un liekot pirkstu pie deniņiem norādīja uz manu intelekta līmeni, vietas izvēlē, devos tālāk ar cerību, ka stopēšanas dievs kalonkas izskatā par mani apžēlosies. Apgāju ap līkumu pāris km, līdz vietai kur oficiāli beidzas pilsēta, un tā kā neviens polis nemācēja teikt vai aiz nākamā līkuma ir kāds DUS, izlēmu, ka braukšu atpakaļ ar autobusu uz pilsētas centru.

Izņēmu bankomātā nevajadzīgi daudz zlotus, noskaidroju kādu autobusu varu tikt līdz centram un gaidīju pieturā. Tālāk sekoja 3 stundas dažādos autobusos, tai skaitā ar vienu nobraucu divas reizes no viena gala līdz otram, jo nelaime tā, kad esi slapjš, izsalcis un slims daļēji pārstāj darboties smadzenes un tā arī nespēju ieraudzīt ko līdzīgu centram. Diemžēl arī autobuss nebija medusmaize, jo sanāca slapjām kājām sēdēt neapkurinātos autobusos. Kad beidzot sapratu, kur esmu un atradu vecpilsētā tūristu karti, beidzot varēju atrast autoostu, jo līdz tam visiem kā muļķis biju prasijis bassteišenu un avtovokzālu un neiedomājos, ka man jāmeklē PKS dworzec glowny.

Autoosta izrādījās kaut kāds mazs netīrs šķūnis ar vienu kasi un daudz bomžiem. Bet nu labi, ka bija autobuss pēc 2h kas iet uz Ļvovu, Ecolines biļete ap 8ls. Laiku gaidot pavadīju ieturoties aizdomīga paskata ieskrietuvē, dzerot tēju un atkaujoties no cigarešu un ģest kapeik prasītājiem. Pienākot atiešanas laikam, tik cītīgi meklēju savu lielo kruto Ecolines busu, ka gandrīz nepamanīju kā pieripo aizvēsturisks Ikaruss ar uzrakstu Lublin-Lvov.

ArīIkaruss bija auksts un no visurienēm kaut kas pilēja. Pēc kādas stundas sekoju netālu sēdošās kundzes piemēram un noāvu savas slapjās golfa kurpes un zeķes. Kādu aromātu tas pacēla nepateikšu, jo iesnas bija pašā zenītā, bet pēc minūtēm divām, priekšā sēdošais pāris neko nesakot pavirzijās rindas 6 prom no manis. Kad pienāca robeža biju gatavs visam, jo pēdējoreiz kad tieši tajā pašā robežpārejas punktā biju sabijis, mani strostēja kādas sešas stundas ar attieksmi aptuveni:

-Što ti zģes nahuj hochish?

-Nu ja tam na Uzhgorod, avtostopam paidu.

-Avtostopam? Idiot ti blje.

Biju pārsteigts, par to, cik šoreiz viegli izgāja, jo izrādās veciem Ikarusiem ir nospļauties uz kaut kādām rindām un paši robežsargi ir vai nu mainījušies uz pozitīvo pusi vai vienkārši negribēja noskaidrot kā izskatās autobuss pilns ar aizkaitinātām ukraiņu tantēm. Pirmie iespaidi iebraucot Ukrainā tādi, ka it kā nekas daudz nemainās, bet viss mazliet pelēkāks, žiguļaināks, kirilicaināks, nepļautāks un bedraināks, lai gan pati šoseja sataisīta tīri ciešama. Tā nu vēl pēc divām stundām biju Ļvovā, kur nez kāpēc dzelzceļa stacija un autoosta ir pretējās pilsētas pusēs, bet labi, ka viena no ukraiņu kundzēm parādīja īsto maršrutku un pat iedeva 2 grivnas biļetei.

Centrā savaniju čomu, aizgājām paēst un tālāk uz viņa hosteli, kur dabūju nomazgāties siltā dušā, kas izcēlās ar to ka it kā kruta duškabīne, kas varētu maksāt ap tūkstoti, bet nav durvju un viss šķīst uz grīdas. Diemžēl Jariks pastāstīja, ka viņam jau pēc 3 dienām jālido atpakaļ uz Angliju, līdz ar to ideja ielīst Černobiļā praktiski nerealizējama. Izprieduši, ko darīt, devāmies uz vilcienu, kas atgāja vienos naktī. Vilcienā padzērām tēju un laptopā paskatījāmies Keidža „Ghost Rider 2” , kas bija tik burvīgi trula, ka filmas vidū atslēdzos un savā 2. Stāva gultā nogulēju visu nakti līdz pat Kijevai, neliekoties ne ziņas par to, ko cilvēki dara apkārt un kur stājamies.

15/08

Kijevā ieradāmies pa dienu un uzreiz ar pārsteidzoši burvīgu padomju metro devāmies uz Jarika vecāku dzīvokli, kas atradās otrā Dņepras krastā. Sasveicinājos ar labajiem ļaudīm un bišķi nometāmies atpūsties.

Pēcpusdienā sarunājām tikties ar vienu no viņa vecajiem čomiem. Paņēmām aliņu, semečkas un gājām pasēdēt upes krastā ar skatu uz milzīgo Mātes Tēvijas statuju. Izlēmām, ka jāiet ievērtēt, kas notiek pilsētā. Uzreiz ievēroju, ar kādu sparu gaidāmajām parlamenta vēlēšanām, uz katra stūra reklamējās Ukrainas Komunistiskā Partija. Nešaubos, ka vietējam proletariātam saukļi kā „Būs kā bija!” noteikti iet pie sirds.

Kijeva izrādījās pārsteidzoši patīkama un kalnaina pilsēta, kur pat vienuviet ar funikulieri uzbraucām skatu laukumā. Bet diemžēl tā kā sāka līt, tad nācās labu daļu laika pavadīt sēžot mākslas instalāciju parkā zem zobaina tārpa formas slīdkalniņa. Kad metās tumšs izlēmām, ka savāks vēl pāris Jarika draugus un ies uz bāru paskatīties Ukraina – Čehija draudzībeni.

Bārs mikrorajona iestādījuma pagrabā izrādijās reti solīds. Interesanti redzēt dažādu futbolistu kreklus, Kļičko cimdus un kas interesantākais Saboņa valkātas un parakstītas botas. Spēle neizvērtās diez ko interesanta un tā arī beidzās ar bezvārtu neizšķirtu, toties priekšā sēdošajā galdiņā čaļi visu spēli kaut ko piesējās par to, ka mēs viņiem smēķējam tieši aiz muguras, bet tā kā tas bija smēķētāju bārs tad „manējie” tik sūtija viņus tālāk. Pēc spēles rindā uz tualeti jau atkal notika kaut kāda vārdu apmaiņa līdz apsargs palūdza visiem iziet ārā, kur varēs „parunāties”.

Protams kā jau vienmēr tādās situācijās „parunāšanās” vārds pa vārdam noveda līdz tam, ka „BAM! BAM!” trīs sekunžu kautiņā, tam čalim ar kuru vazājāmies visu dienu pa pilsētu kapitāli zila acs un smadzeņtrīce, bet viņējam tik pārsista uzacs. Kā saka, normāls „Welcome to Ukraine”! Es jau protams kā ists Alfa vecis uz notiekošo noskatījos no malas, jo nebija ne mazākās vēlmes kaut kādu tādu muļķību dēļ norauties pa seju. Pēcāk visi kaut kur paklīda, bet mēs ar Jariku aizgājām uz upesmalu pasēdēt un iedzert alu.

16/08

Bijām nolēmuši doties uz ziemeļiem, paskatīties kā apsargā Černobiļu, lai varētu nākamgad plānot kaut ko nopietnāku, bet diemžēl laika apstākļi pieceļoties bija vienkārši nelietojami, tāpēc līdz pusdienlaikam vienkārši čilojām. Vēlāk pie pusdienām izdomāju, ka tomēr atpakaļ došos caur Baltkrieviju un līdz ar to nepieciešama vīza.

Pēc pusdienām devāmies uz mikrorajona centru sataisīt man bildes vīzai, kas arī pēc stundas meklējumiem izdevās, kamēr gaidījām bildes, Jariku sazvanīja bijusī klasesbiedrene un piedāvājās izrādīt pilsētu, kam arī piekritām. Vīza bija pārsteidzoši lēta tikai 9ls, bet jāgaida vesela nedēļa. Līdz ar to, kaut kas jādomā, ko sadarīt. Pašā vēstniecībā jutos kā boss, vienu pašu mani apkalpoja trīs cilvēku personāls.

Meitene izrādījās visnotaļ zinoša un patīkama būtne un pat centās runāt angliski, cik nu varēja. Tā nu visu dienu vazājāmies pa Kijevas centru un parkiem. Jāteic, tas noteikti ir labākais veids kā apskatīt lielpilsētu – ir kur palikt un ir kas visu izrāda un apstāsta. Es savukārt viņai mēģināju pastāstīt savu subjektīvo versiju par to kā un kas ir Latvijā ar krieviem. Kad bijām gatavi iet mājās, Jariks piedāvāja uzlikt Eiropas garāko nobraucienu pa trosi, kas patiesībā bija tīri forša pieredze, bet bailīgākais visā pasākumā bija nokāpšana pa trepēm otrā galā.

Jau pašā vakarā paguļājām pa rajonu, kur uz katra soliņa pie katras kāpņutelpas kāds sēž un dzer, pīpē vai ēd semečkas, vai visbiežāk visus trīs reizē. Atvadījāmies no viņa klasesbiedrenes un kad devāmies mājās uzzvanījā vēl viena Jarika paziņa. Nu neko, paņēmām aliņu, saulespuķu sēklas un gājām izbaudīt atpūtu vietējā kontingenta stilā, kur tā arī nosēdējām spēļu laukumā pie ezera līdz kādiem četriem rītā.

17/08

No rīta, protams 9:00 modinātājs tika ignorēts līdz pat pusdienslaikam, kad sākām meklēt man vilciena biļetes, jo tā kā Jariks tajā pašā vakarā devās atpakaļ uz Angliju, tad man tur īsti uzturēties nebija jēgas. Diemžēl ar biļetēm neveicās tik labi kā gribētos, jo augusta vidū praktiski viss normālais uz dienvidiem ir izpirkts, bet nu pēc vairāku stundu meklējumiem izdevās sakombinēt kaut cik lietojamu plānu. Kas gan nozīmeja ka praktiski uzreiz ir jākravājas un jāskrien, jo vilciens uz Simferapoli atiet pēc pāris stundām.

Kā vienmēr steiga un minūšu skaitīšana rindā pēc rezervētajām biļetēm, tomēr beigās pat atlika 7 minūtes, ko iedzert aliņu uz perona. Atvadījāmies un devāmies katrs uz savu debespusi. Priekšā 18h burvīgā guļamvagonā, kas ir principā labākais pārvietošanās līdzeklis postpadomju pasaulē, ja ir kompānija, vienītī ir ok, bet nav īpaši forši, jo lai gan var kaut ko sabazarēt ar vietējiem, tomēr tas nav tas. Turpmākais ceļš ar neko īpašu neizcēlās, vienīgi visu vakaru kritu saviem nodalījuma biedriem uz nerviem ar savu klepošanu.

18/08

Vilciens ieradās Krimas lielākajā pilsētā Simferopolē ap deviņiem rītā un izkāpjot uzreiz sejā iesitās burvīgi +29, pirmo reizi vairāku nedēļu laikā siltumā. Uzreiz iegāju vietējā tirgū iegādāties lētākās kedas, zeķes un mazās biksiņas kas man bija visnotaļ vajadzīgas. Pēc tirgus apmeklējuma gāju meklēt slaveno pasaules garāko trolejbusa līniju Simferopole – Jalta, bet diemžēl nebija Krimas kartes lai saprastu kur īsti tā Jalta ir.

Trolejbuss, pārbāzts, vecs, lēns un burvīgs. 80km, 3h un Ls 1.05. Skati kalnos, protams fenomenāli, jo lai arī tie nav briesmīgi augsti, toties ir klinšaini un tuvu jūrai, kas rada visnotaļ iespaidīgu efektu. Izkāpis Jaltā uzreiz sāku domāt, kur vakarā palikšu, jo pār kalniem tumsnēja lietus mākoņi. Plāns ierastais, iet līdz jūrai un tad gar jūru līdz pilsētas galam, kas diemžēl neizdevās, jo slavenā Jaltas pludmale ir vienkārši nožēlojama - 15m plata un 300m gara akmeņaina, sarkanbrūniem slāvu ķermeņiem pārbāzta strēle. Tādu strīpainu kreklu un jūrniekcepurīšu koncentrāciju vēl nebiju redzējis.

Pa ceļam uz pilsētas nomali iegāju veikalā nopirkt vīnu un pāris aliņus, kā arī beidzot izmetu miskastē savas puscaurās golfa kurpes. Kā arī nejauši nozagu Krimas karti, proti gribēju pie viena stenda nopirkt, bet pārdevēja tik ilgi nelikās par mani ne ziņas un runāja pa telefonu, ka vienkārši bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem aizgāju prom. Jāteic vispār Ukrainā no apkalpojošā personāla laipnību vai pat smaidu izdabūt ir visnotaļ pagrūti, atšķirībā no Anglijas kur tev nepārdos košļenes kamēr nepastāstīsi kā iet pašam, kā ģimenei un vai patīk laikaapstākļi.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem guļvietas meklējumiem, beidzot atradu nožogotu meža pleķi pilsētas nomalē, kur arī izdomāju apmesties, lai gan vēl nebija briesmīgi vēls. Pirmo reizi mūžā iekārtoju šūpuļtīkla-brezenta nometni un līdz ko, kaut cik biju sastiķējis jumtu, tā sākās nenormāls tropisks lietus. Turpmākās pāris stundas pavadīju dzerot alu, pīpējot mentola slimus un cenšoties nekustēties, jo vienā stūrī jumta mala bija tikai 5cm no manis.

Kad beidzot pārstāja līt, šūpuļtīkls bija pilnīgi slapjš un pats biju mazliet mikls un nobažījies, jo tādā veidā būs jāpavada ne viena nakts vien, tāpēc turpmāko stundu pavadīju nostiprinot un pārsienot jumtu. Pēc tumsas iestāšanās izvilku vīna izstrādājumu „Жозефина” ierausos guļammaisā un lēnām šupojoties devos pie miera.

19/09

Cik nepatīkams un slapjš bija vakars tik patīkams un baudāms bija rīts. Tā negribējās pamest atpūtu mežā, ka tur nošūpojos līdz pusdienlaikam. Līdz ko sāku kravāties, tā sāka pilināt, kas man bija laba motivācija pārbaudīt savas ātrkravāšanās spējas. Kad tiku ārā uz ceļa tā momentā sākās vēlviens tropiskais negaiss, ko nogaidīju zem kaut kādas viesnīcas jumta. Labi, ka tropiskie negaisi parasti nav ilgāki par pusstundu.

Cauri Jaltai izbraucu ar gadus 50 vecu raustīgu trolejbusu un nolēmu doties gar krastu uz ziemeļiem, sākotnēji līdz Aluštai braucu atpakaļ ar to pašu slaveno trolejbusu, bet tālāk diemžēl vienīgais variants bija dārgs, lēns un nepatīkams autobuss, kas 70km kratījās ap trim stundām. Vienīgais kas padarīja braucienu tīkamu bija fenomenālie kalnu un jūras skati.

Sudakā ierados jau pievakarē un nolēmu tālāk doties no rīta, jo sazin kur vēl būs jāiet lai atrastu kur palikt pa nakti. Šoreiz nolēmu izmantot pretējo stratēģiju, iet kalnu ne jūras virzienā, kur vīnogulāju galā atradu varavīksnes apspīdētu burvīgu augstsprieguma līniju, kur varēju iekārt savu guļamuzparikti. Visu atlikušo vakaru ēdu nošķītās vīnogas, fotografēju apkārtni un priecājos par savu inovatīvo pieeju guļamvietas izvēlē. Pašā vakarā mazliet nobažījos no negaisa, kas plosījās virs kalniem un kādu pusstundu cītīgi pielāgoju nometni lietum, kas tā arī neatnāca. No vienas puses protams labi, no otras jutos mazliet vīlies, ka neizdevās notestēt cītīgi iekārtotas naktsmītnes noturību pret lietu.

20/08

Guļu, sapņoju par ponijiem un varavīksnēm, kad jūtu, ka kāds mani baksta. Atveru acis un kādas 5 sekundes paiet kamēr saprotu, ka esmu Krimā, starp augstsprieguma līnijas stabiem novilktā guļammaisā. Un kaut kas, ko es neredzu mani baksta. Izveļos ar visu guļammaisu ārā un saprotu, ka pie manas migas stāv gadus 60 vecs pensis . Saņēmu sevi rokās, nodevu labu rītu un jautāju kas par lietu. Šis neko, teicās esam vietējo vīnogulāju saimnieks un viņam esot licies interesanti, ka es te tā guļu. Tā kā bija 8 rītā tad izdomāju, ka jākravājas vien ir un kamēr vācu kopā savu nometni mazliet parunāju ar čali, kurš man 10 minūšu laikā paskaidroja kāpēc Krievija ir pasaules labākā valsts un vienīgā ar nākotni un kad gandrīz biju gatavs doties prom pie manas mītnes ieradās bariņš sīku karatistu kuriem izrādās blakus bija nometne. Tā kā kļuva mazliet par biezu, tad vienkārši savācu somu un sāku iet uz pilsētu.

Jau pašā rītā temperatūra bija >+30, tātad mērķis viens – jūra, kas izrādījās kādu 5km attālumā. Kad nonācu pludmalē jau praktiski katrs kvadrātcentimetrs bija aizņemts, bet Melnajā jūrā nopeldēties vajadzēja principa pēc, tāpēc nometu savu somu pie maksas zviļņiem un metos jūriņā, kas savos +24 vienkārši ideāla, sāļa un dziļa paliek jau pēc dažiem soļiem. Tā kā nebija ne vietas, ne vēlmes tur uzturēties, tad savācu mantas un devos tos pašus 5km atpakaļ uz autoostu.

Izlēmu ka došos sākumā līdz Feodosijai un tālāk uz Azovas jūras vienīgo pilsētu Šolkinu. Pirmais autobuss ilgs, kalnains un karsts, otrais atšķīrās tikai tajā apstāklī, ka pie Feodosijas pēkšņi beidzas kalni un sākas bezgalīga stepe. Arī jūrā sākas relatīvi normālas pludmales, kur pat ir vieta kur uzspert pa bumbu, bet nezkapēc slāvu atpūtnieki izvēlas drūzmēties mazajās akmeņainajās pludmalēs, tiec nu gudrs.

Šolkina izrādījās parasts, nolaists padomju miests ar šauru, bet ierasti baltiska paskata pludmali. Izskatījis savus variantus izlēmu, ka tur ar palikšu un došos atpakaļ agri no rīta. Aizgāju uz veikalu iepirkt sarukušos pārtikas un alus krājumus un devos uz jūru, kur arī burvīgi nopeldējos. Gar jūru arī devos tālāk meklēt savu topošo naktsmītni, un uzdūros vietai kur starp jūru un ceļu bija nometušies pāris atpūtnieki ar teltīm un izlēmu tur arī pagaidām palikt, vienīgā nelaime, ka no jūras nāca vējš, kas dienas laikā ir patīkams, bet labi zināju, ka naktī saldēs nost, tāpēc biju atkal varen lepns par savu izdomu, kad brezentu uzsēju starp kokiem kā vēja bloķētāju.

Kad iekārtojos savā nometnē ieraudzīju, ka netālu no manis savu telti iekārto alternatīva paskata pārītis ar kuriem braucām vienā autobusā no Feodosijas. Kolēģi izrādījās snov/long bordisti no Krievijas. Visu atlikušo vakaru ar viņiem nosēdēju un kā vienmēr parunājām par visu un neko, tai skaitā ierēcām par to, ka krievu mediji stāsta, ka Baltijā krievus nīstot un sitot, bet Gruzijā vispār šaujot nost. Viņi mani pabaroja, es viņiem alu piedāvāju, no kā gan atteicās un nebrīnos, ka tā, jo 2l „Rogan” tiešām izrādījās visnotaļ pretīgs un tā kā es viņu pēcāk guļot ejot nepiebeidzu tad otro reizi mūžā nācās izmest alkoholu.

21/08

Diemžēl ar visu mani viltību nepietika un īsti gulēt nesanāca dēļ nenormālā vēja, kas manu brezenta gabalu plosija kā buru vētrā. Kādos trijos sapratu, ka nekas labāks nebūs un sāku lēnām krāmēties. Sanāca vēl tā, ka nācās pārgriezt vienu no virvēm, kuru nekādīgi nespēju atsiet, bet skāde sanāca vien kādi 10cm. Ap četriem devos uz pilsētu un lavierējot starp darbanedēļas sākumu svinošajiem jauniešu bariem aizgāju uz autoostu. Līdz pašam transportam bija jāgaida vēl kāda stunda un ar katru minūti jutu, ka slāvu jaunatne kā hiēnu bars ap mani riņķo arvien tuvāk un tuvāk, kad jau sāku sajusties pavisam neērti tad beidzot sāka darboties autoostas kase un drīzi vien bija klāt arī mans braucamais.

Praktiski visu 5h garo ceļu līdz Simferopolei nosnaudu dažādās neērtās pozās. Diemžēl nometa pilsētā mani kaut kādā kreisā autoostā un tālāk nācās braukt ar mikriņu uz dzelzsceļa staciju. Pati pilsēta nav neglīta, bet nekā īpaši skaista ar nav. Tālāk atradu autobusu, kas iet uz Bahčeserai un pēc kādas stundas jau biju klāt. Tā kā tā bija pēdējā diena Krimā tad bija plāns ar autobusu izbraukt caur lielajam Krimas kanjonam uz Jaltu un no turienes domāt tālāk kā tikt uz Sevastapoli, bet izrādījās, ka vienīgo rīta autobusu nokavēju par pusstundu, bet vakara ar autobusu varu arī nepaspēt tikt, kur jātiek.

Bahčeseraja, kas aprakstos izdaudzināta kā Krimas tatāru galvaspilsēta, jau atkal izrādījās, parasta vidēja lieluma industriāla pilsēta, kuras pašā nomalē atrodas forša tūristīga Krimas Hanu pils. Vazājoties pa pilsētu arī izlēmu, ka labākais variants arī būs turpat arī kaut kur palikt, jo nākamais vilciens ir rezervēts nepatīkami agri. Iepirku pāris mazos un devos vispirms uz vokzālu un pēc tam meklēju variantu kā tikt līdz tuvīnajiem kalniem, kas kā vienmēr rādījās tuvāk kā bija.

Līdz savai potenciālajai naktsmītnei, kapsētas galā nonācu jau kādos pusčetros pēcpusdienā un tā kā bija nenormāls karstums, tad nekautrējos izmesties au naturel un šūpuļtīklā laku būrvīgi vēso aliņu līdz aizsnaudos. Pamodos pēc pāris stundām kad jau metās tumšs un tā negribējās neko darīt, ka noriskēju iet gulēt bez jumta. Kā vienmēr uz nakti savilku visas savas drēbes un turpināju savu burvīgo snaudu kalnos.

22/08

Kārtējo reizi cēlos pirms saullēkta, pāris minūtēs veikli savācu savu minimālo nometni un devos caur kapsētu lejā uz pilsētu, kur drīzi vien arī pienāca eļektrička uz pilsētu varoni – Sevastapoli. Iebraucot pilsētā, uzreiz līcī var redzēt vienīgo ar ko pilsēta ir slavena, proti Krievijas melnās jūras floti, kas lai gan neslikta, tomēr nav tik iespaidīga kā cerēju. Daudz laika nebija, iegāju veikalā atjaunot krājumus un drīz vien biju ceļā.

Pats 20 stundas garais brauciens ar neko diži neizcēlās, praktiski visu laiku snaudu savā otrā stāva gultā un skatījos pa logu uz ne pārāk aizraujošo Ukrainas lauku ainavu.

23/08

Kijevā ieripoju četros rītā un vienīgais, kas jāizdara, bija Baltkrievijas vēstniecības apmeklējums pustrijos pēcpusdienā. Visu rītu novazājos pa pilsētas centru, iegāju pasēdēt uz pusstundu netā un tālāk gāju uz salu, kas pilsētas centrā strādā kā parks. Uz salas arī likos slīpi un nosnauduļoju līdz pusdienām. Vienīgais ievērības vērtais notikums bija divu oranžbrūnu cacu uzrašanās pludmalē. Tā kā smiltis bija slapjas un nepatīkamas tad perfektiem dibeniem apveltītās nabadzītes tā arī kājās stāvot kādu stundu sauļojās, līdz nozuda tajā pašā momentā kā pazuda saule. Ehh.. ko tik nedarīsi iedeguma pēc.

Pēc pusdienu ieturēšanas devos uz Baltkrievu vēstniecību, kur mani pārsteidza rinda. Tikai pateicoties aizkaitinātam Indietim sapratu, ka varu viņā nestāvēt, jo eju tikai pakaļ dokumentiem, nevis tos iesniegt. Katrā ziņā sajūta patīkama dabūt atpakaļ savu pasi, jo nav daudz valstu kuri var tik brīvi pārvietoties kā mēs. Pēc pases atgūšanas devos uz metro un tālāk uz Čerņigovas pusi, kur mani naktī gaida vilciens. Diemžēl īsti saprašanas kā līdz viņai tikt nebija, tik aptuveni nostāsti par mikriņiem un autobusiem kas tur kaut kur atejot. Nopirku nelētu biļeti autobusam, bet kad viņš atgāja bijām tikai 3 pasažieri. Autobuss mūs nezkāpēc aizveda līdz mikriņu pieturai un vienā no tiem arī mūs pārsēdināja. Tālāk jau pāris stundas pa tīri labu šoseju līdz Čerņigovai, kas izcēlās tikai ar to, ka pilsētas centrālajā laukumā uz podesta stāvēja smuks tanks.

Diemžēl vilciens uz Minsku rezervēts bija uz četriem rītā, līdz ar to nācās pavadīt kārtējās 10h vēsā nepārāk tīkamā stacijā, vienīgais glābiņš bija tas, ka pie kafijas un kokakolas automātiem izdevās atrast brīvu elektrības rozeti, kur telefonu uzlādēt, līdz ar to varēju vismaz vakarā mūziku paklausīties

24/08

Baltkrievijas vilciens, protams, patīkams un uz robežas par brīnumu ar nekādām problēmām nesaskāros, turpat gultā zvilnot arī ieradās divi bari ar robežsargiem, kuri uzmeta aci pasēm un devās tālāk. Burvīgi izgulējies ap pusdienslaiku arī ieripoju Minskā. Pirmais uzdevums noskaidrot kā tikt uz Rīgu. Kasē teica, ka viena biļete ir, bet maksā 380 000 rubļu. Tas arī bija brīdis, kad sapratu, ka man nav ne jausmas cik tad īsti tā viņu smieklīgā naudiņa ir vērta, tā ka nācās iet pār ielu uzmeklēt kādu banku, kur noskaidroju, ka rēķins ir visnotaļ vienkāršs 10k=1Eur, kas nozīmē, ka lai tiktu uz Rīgu vajag veselu bagātību, tāpēc izdomāju braukšu vispirms uz Polocku, kas tik kādus kilometrus 100 no Latvijas, biļete pa Baltkrieviju protams smieklīgā cenā, 300km pa 22 000, jeb ap Ls 1.50.

Tā kā līdz vilcienam bija dažas stundas, tad izlēmu iet ievērtēt kā tad īsti izskatās tā mūsu kaimiņu galvaspilsēta un jāteic biju pārsteigts, Minskas centrs no pirmā iespaida likās plašāks, sakoptāks un patīkamāks kā Rīgas. Un pati noslēpumainā baltkrievu tauta arī pārsteidzoši parasta – pārīši parkos pārojas, iPhone paaudze baksta iPhonus un slāvu bērneļi smaidīgi skraida apkārt. Laikam jau batjka par viņiem tomēr rūpējas. Ir viņiem tāpat pilns centrs Lexusu un Porsche, kur atrodos sapratu tikai kad man specnazi palūdza nefotografēt kaut kādu kārtējo sirpjāmuraino ēku. Un lai arī pilns ar laimētavām un visādiem Versace un D&G, tomēr populārākās veikalu ķēdes ir vienkārši„продукты” un „хлеб”.

Pirms izbraukšanas ieēdu savu ierasto baltmaize+majonēze+cīsiņi kombināciju un devos ceļā uz Polocku, kur arī pēc 5 stundām ierados, vienīgais ko vērts pieminēt ir tas, ka baltkrievu vilcienos tamburā ne tikai pacieš smēķēšanu, bet tā arī rakstīts – „место для курения” un sānos smuki pelnutrauki. Kad ierados Polockā sapratu, ka sākotnējais plāns vienkārši aizstopēt uz LV laikam nesanāks, jo man bez biļetes, sirojošie miliči diez vai atļautu tur dzelzsceļa stacijā nosnausties, bet biļete uz Rīgu tāpat ap 20ls. Tā nu es lauzīju galvu un nevarēju saprast,ko darīt. Pēdējais salmiņš, kas kā saka, salauza kamieļa muguru bija fakts, ka beidzās ūdens, bet nevienā no kioskiem kartes nepieņēma, līdz ar to naudu vajadzētu ņemt ārā tā vai tā. Beigās izdomāju, ka par 12ls braukšu līdz Daugavpilij, lai pēc tam ar kaut nelielām goda paliekām varētu iestopēt Rīgā.

Kamēr sēdēju uz soliņa un sevi šaustīju par to, ka atkal tuvu mājām esmu salūzis, tikmēr blakus apsēdās gadus 50 vecs pārdzēries baltkrievs un momentā sāka stāstīt savu dzīvesstāstu. Stāstīja kā 90tajos bijis bandīts un vedis heroīnu no Krievijas uz Lietuvu un citus zvejniekstāstus. Pēc kādas stundas kolēģis kurš sevi pārsvarā dēvēja trešajā personā par Vasiļiču sāka uzstāt, ka jāiet ceļakājai paņemt pa kādai glāzītei. Iegājām blakus esošajā restorānā „Полоцк”, un skats vienkārši kā anekdotē, visapkārt zālei galdiņi ar maizītēm, desiņām un glāzītēm, bet vidū bars ar strīpainbikšainiem kungiem un pārdzērušām 40gadīgām kundzēm krievu popmūzikas pavadībā tik sirsnīgi dejoja, ka knapi spēju turēties nesmieties. Izdzērām pa 100 gramiem un gājām vēl pusstundu ārā pasēdēt līdz pienāca vilciens. Protams tās pusstundas laikā Vasiļičs turpināja bārstīt dzīves pamācības, kā piemēram - sievieti vīram vajag, bet viņai esot jāzin sava vieta un citas neapstrīdamas patiesības. Es gan neko daudz nerunāju, tik smaidīju un piekrītoši māju ar galvu. Atvadoties, protams teica, lai es viņu uzmeklēju, ja vēl kādreiz esmu Polockā, bet šaubos vai viņš no rīta pat atcerējās manu vārdu.

25/08

Pats Minskas ekspresis vienkārši perfekts, pirmais modernais guļamvagons kādā esmu bijis. Robežu atkal knapi pamanīju, parādīju pasi un nopriecājos dzirdēt latviešu valodu un gāju gulēt ar cerību, ka Daugavpilī mani neviens nepamodinās. Diemžēl cerības nepiepildījās un izmisusi meitene mani purināja iebraucot D-pilī. Izkāpis stacijā viss ko redzēju bija paģiraini slāvi un vilciens uz Rīgu, pat nepaspēju apdomāties kad attapos Dinaburgas ekspresī un 3h attālumā no mājām. Laikam jau kļūstu garā vājš ne tikai vakaros tuvu mājām bet arī rītos. Dinaburga kā jau Dinaburga, autobusa sēdekļi, bezmaksas Neatkarīgā un pēc 3 stundām biju Rīgā kur varēju beidzot paēst un beigt smirdēt.

 Kopsavilkums



(zaļš - stopi, dzeltens- vilcieni, sarkans - autobusi)

Nobraukti ap 5000km, no kuriem ap 1000 ar stopiem 500 ar autobusiem un 3500km ar vilcieniem

Izmaksas Ukrainā - sabiedriskais Ls 0.10 - 0.20, cigaretes, šņabis un vilcieni divreiz lētāki kā LV, pārējais aptuveni tāpat vai mazliet lētāk.

Kopējās izmaksas: ap 130ls

Bilžu pilnā versija - click for photos here

PS

Ja kādam kas nepatika, var vainot tikai sevi

Ja kas jautājams, droši..

Za 50 godina svi ćemo jesti insekte!

Za 50 godina svi ćemo jesti insekte!

Možda biste odmah odbacili ovu ideju, ali entomofagija (konzumiranje insekata) je uobičajena praksa koja se odvija već desetinama hiljada godina. Oko dvije milijarde ljudi redovno jede insekte, jer im je to sastavni dio nacionalne kuhinje, a oko 1900 vrsta insekata je jestivo. Obično se jedu bube, gusjenice, pčele, ose i mravi.

Svake godine, broj ljudi na planeti poraste za oko 70 miliona. Ako se…

View On WordPress

anonymous said:

imaš li ideju šta kupiti dečku za godišnjicu veze? šta si ti kupovala?

Joj vjeruj i moja se evo blizi, i Amkov rodjendan pa pojma nemam.. Transparent, piknik, vasu sliku kao portret, album s vasim slikama, ako voli citati, onda knjigu s pposvetom, to je meni divno, ili onu knjigu sto pise u njoj samo volim te :) probaj sta god, ti najbolje znas sta ce njega obradovati..

Text
Photo
Quote
Link
Chat
Audio
Video