celojums

the city of motions/new york trip (LV): 1.daļa

2013. gada rudenī pirmo reizi biju uz ASV. Bija jābrauc darba darīšanās uz mūsu galveno biroju, kas atrodas Ņudžersijā, respektīvi netālu no Ņujorkas. Tiesa, bija morāli jāgatavojās paciest astoņu stundu garu lidojumu ar pārsēšanos tikai nepilnu četru dienu ASV vizītes dēļ. Dīvaini, ka tieši tas man sagādāja visvairāk uztraukuma, nevis pats darbs vai piedzīvojumi, kas mani, kā izrādās, sagaidīja Ņujorkā, vai pat agrāk…

Rīgas lidosta: pirmo reizi šķērsošu Atlantijas okeānu, garākais lidojums mūžā, iebraukšanas atļaujas noformēšana, pirmie Amerikas dolāri makā, viena USB rozetes pāreja un es stāvu stresā ar čemodāniem, paniski meklējot kur, kāpēc un kā jāreģistrējās. 2013. gada statistika: lidoju reizi divos mēnešos, nestresojot, bez problēmām, mierīgi un baudot lidojumus kā tādus, īpaši pacelšanos (cik ironiski – rakstu šo visu lidmašīnā ceļā uz Londonu). Tajā rītā es divreiz iestājos nepareizā rindā, nopanikojos un nosvīdusi atvadījos no Rīgas. To varu izskaidrot tikai ar savu uztraukumu un ziņkārību ,kas mani pārņēma, iedomājoties par tik tālo zemi, jo zināju, ka tur viss ir savādāk un es tikai varēju fantazēt par to, cik ļoti. 

Kopenhāgena

Ar šīm domām es aizmigu Airbaltic lidmašīnā ceļā uz Kopenhāgenas lidostu, kur man bija jāpavada pāris stundas. Kopenhāgena man ir mīļa pilsēta, tāpēc izmantoju iespēju iziet ārā un pat izbaudīt rīta sauli, kaut vai autostāvvietā pīpmaņu zonā. Bija mitrs, bet svaigs un silts gaiss. Vismaz kaut kāda bēgšana no tax free, check-in, non-smoking un fresh-air free lidostu zonām.

Bija interesanti vērot savādāku publiku, kas tup pie gate durvīm. Likās, ka visiem tā ir gandrīz vai ikdiena lidot uz ASV un es esmu vienīgais fuksis, kurš ir over excited par „lielo notikumu”. Aicināt visus sāka rindu kārtībā, jo, protams, lidaparāts bija lielāks nekā parasti un, lai izvairītos no „sastrēgumiem” pasažieri bija jādisciplinē.  Visi uzvalku vīrieši ar noskūtām sejām gāja pirmie, tad sekoja ģimeniski cilvēki un nesaprotamās izcelsmes vientulnieki līdzīgi man. Man bija jāgaida ilgi, vērojot šo visu blakus hiperaktīvai stjuartei. Pie ieejas stāvēja vēl viens nepacietīgs jauneklis, kurš izskatījās vienaldzīgs pret visu rindas kārtību, un visu sabiedrības iekārtu kā tādu. Acis paslēptas aiz saulesbrillēm vēl vairāk pastiprināja šo iespaidu. Beidzot pēdējie vientulnieki tikai ielaisti un ejot cauri garam gaitenim un meklējot savu rindu, es sapratu, ka sēdēšu pašā pēdējā rindā… kurā jau bija apsēdies arī iepriekšminētais pofigists. Trīs sēdekļi un vidējais ir mans. Būdama enerģijas un pozitīva uztraukuma pilna, es ātri iestumu savu čemodānu plauktā, sasveicinājos ar saulesbriļļu īpašnieku un palūdzu, lai viņš mani ielaiž manā vietā. Pa labi no manis apsēdās pavecs dānis. Iečekoju izsniegtas segas, pledus, spilvenu, ekrānu sev priekšā un ar nepacietību gaidīju pacelšanos gaisā. Nepaceitība pamazām rima, kad pagāja pusstunda. Blakus sēdošie kaimiņi bija garlaicīgi, pofigists bija aizmidzis ar mūziku ausīs, večuks bija puskurls, tikai Rīgas draudzene mani izklaidēja sms sarakstē. 

Pēc stundas tupšanas pie gate mums paziņoja, ka kādam uz klāja bija palicis slikti un tāpēc cilvēks bija jāizsēdina un jāizņem āra arī bagāža. Tātad, pagarinājām lidojuma laiku par stundu. Lieliski! Mans kaimiņš pa kreisi kā reiz pamodās un man bija viņš jāsarūgtina ar ziņām, ka mēs vēl nenosēdamies citā pasaules galā, bet gan vēl nepacēlāmies gaisā šajā. Tas pats bija skaļi jāpaskaidro arī slikti dzirdošajam kaimiņam pa labi. Tiklīdz es šo informāciju nokomunicēju, mēs beidzot sākām pacelšanos. 

Virs Īslandes

Bija jauki vērot ceļu līdz vienai no manām sapņu zemēm – Īslandei. Kaut vai uz ekrāna. Lidojot pāri vulkānu un lieliskās mūzikas zemei, mēs ar Dre jau bijām dziļi sarunās par dzīvesveida un kultūru atšķirībām starp Ameriku  un Eiropu. Dre, jeb pilnā vārdā Andrej, bija slovēnis, kurš jau kādu laiku bija dzīvojis, studējis un strādājis Ņujorkā. Par strādāšanu gan grūti nosaukt tādu nodarbi kā džēzu, tāpēc pārdēvēšu to par muzicēšanu kā tādu. Dre ne tikai ir bundzinieks savā grupā, bet arī īsts mūziķis ar lielo burtu. Vismaz viņam tas lielais burts ir garantēts nākotnē. Visu lidojuma laiku mēs pļāpājām, smējāmies, klausījāmies viens otra mūziku uz telefona, mēginājām dabūt saldējumu no stjuarta un brīnījāmies par vairākām sakritībām mūsu dzīvēs. Joprojām brīnos par Pasauli un tās iedzīvotājiem. Cik mēs esam daudz, bet tajā pašā laikā maz, cik mēs esam lieli un mazi vienlaicīgi, un cik Pasaules lielums ir relatīvs. Man ļoti paveicās savā visgarākajā braucienā satikt tādu man nepazīstamu cilvēku, ar kuru es varēju nopļāpāt vairāk kā 8 stundas pēc kārtas. 

EWR (Newark Liberty International Airport)

Piezemējoties, aiz lidmašīnas loga vērojot Atlantijas okeāna krastu, Dre man teica tipisko „Welcome to America”, bet dāņu večukiņš jautri smaidīja par manu kārtējo uzbudinājuma vilni, kas izpaudās „vauu”, „jēēj” iesaukšanās un aplausu veidā. Un tajā brīdī man bija vienalga kā es izskatos visu rūdītu pasažieru acīs, jo tā ir mana dzīve un mana pirmā reize!

Taču neizbēgami tuvojās tas brīdis, kad pēc kolēģu nostāstiem, jautās manu ASV vizītes mērķi, skenēs aci un varbūt pat noņems pirkstu nospiedumus. Stāvot garajā rindā uz stingru robežnieku vizīti, pētot uzrakstus „Welcome to America” un vērojot ziņas par šaušanu kādā Amerikas skolā, es zubrīju savu ierašanās mērķi un mēģināju izskatīties vēsi. Uz to brīdi man vēl nebija ne mazākas nojausmas par to kā es nokļūšu līdz viesnīcai. Atnāca īsziņa no amerikāņu kolēģa: „Welcome to America!”. Ar trešo reizi es jau gandrīz jutos kā savējā un pārstāju satraukties. Stingrais robežnieks knapi uz mani paskatījās, ievadīja manus pases datus un bez liekiem jautājumiem ielaida mani. Pie sevis nodomāju „Welcome to America” un devos sagaidīt savu bagāžu. Kā reiz Dre arī jau bijis ticis cauri robežkontrolei un mēs sagaidījām arī viņa bungu komplektu. Tā kā lidmašīnā mums tā arī nesanāca dabūt saldējumu, kas bija paredzēts tikai biznesa klases pasažieriem, uzreiz devāmies saldējuma  meklējumos turpat lidostā. Mmmmans pirmais un milzumliels saldējums Amerikā! Neapēdama porcija! Kā filmās! Pa to laiku sarunāju, ka no lidostas mani savāks kolēģe, bet Dre laipni piedāvāja ar mani viņu pagaidīt. 

Dodoties ārā pa lidostas durvīm, es ieelpoju savā mūžā pirmo „Welcome to America” gaisu un manas acis žilbināja skaists Ņudžersijas saulriets, kurs sitas cauri autostāvvietas jumtiem. Mēs apsēdāmies uz beņķa, čilojot un atpūtinot kājas uz saviem čemodāniem. Iestājās tumsa un mana kolēģe bija klāt. Dre solījās parādīt man Manhetenu un mēs sirsnīgi atvadījāmies. O.K. Un tajā brīdī es apzinājos, cik nepilnvērtīgs bija ēdiens lidmašīnā, cik tagad ir pulkstenis pēc Rīgas laika un cik ļoti man vajag miegu…

Ņudžersija

Pēc tam, kad viesnīcā mana kolēģe mēģināja mani pabarot restorānā, taču es nevarēju neko ieēst, jo pēc Rīgas laika bija jau 4 naktī, es atplīsu uz savas queen size bed. Nākamās trīs dienas bija pilnas ar darbu dienas. Vēroju rudenīgo Ņudžersiju no rītiem pa mašīnas logiem, pa dienu – pa biroja logiem, bet vakaros, šopinga centros vai restorānos, tiekoties ar kolēģiem vakariņās un iepērkoties. Tā kā rudens Latvijā uz to brīdi jau bija beidzies, bija patīkami sajust vēl vienu zelta rudeni un vērot krāsainus mežus, mazāk patīkami - mētājošas stirnas trases ceļa malā. Taču trases ainavas un industriālais parks vēl vairāk izraisīja interesi aizšaut uz Lielo pilsētu un, nesagaidot piektdienu, devos apskatīt vakara Ņujorku jau ceturtdienas vakarā.

Augstceltnes un džezs

Dre man bija nosaucis adresi, kur viņš mani satiks. Paņēmu nedzelteno taksi un devos Ņujorkas virzienā. Jau pēc 20 minūtēm man pavērās desktop wallpaper tipa skats – milzīgi, masīvi un žilbinosi izgaismoti tilti pāri Hudson River. Braucot cauri Manhetenai, vēroju filmās redzēto sastumtu satiksmi, dzelteno takšu rindas un skatījos pa mašīnas logiem uz milzīgām augstceltnēm, gandrīz piespiežot vaigu pie stikla, lai ieraudzītu jumtu galus. Izkāpjot ārā no mašīnas, mani kārtējo reizi zibenīgi pārņēma tā doma, kas man rodas katru reizi, kad es daru kaut ko avantūrisku, bet to neapzinos līdz kādam brīdim: „ Ko. Es. Te. Daru.?!” Milzīgs apļveida krustojums ar kādiem desmit pieguļošiem ceļiem, skatienam neaptveramas žilbinošas reklāmas, krāsainie pūļi, nakts ēstuves un šoreiz es nekur neieraudzīju uzrakstu „welcome to America” . Bonusā, tā padomājot, es taisos tikties ar faktiski nepazīstamu man cilvēku. „Tomēr es esmu jukusi” nodomāju es un devos pie metro stacijas, kur man bija sarunāta tikšanās. Pa ceļam (tieši viena luksofora attālumā) uzdūros uz afroamerikāni, kas škiet ar to vien nodarbojas, ka saka „what a beautiful girl!” un, nesaņemot atbildi piebilst: „but she doesn’t like black people!”. Knapi, bet es tomēr nepakļāvos provokācijām un devos tālāk. Pēc garākām trīs minūtēm manā dzīvē, klusi stutējot kādas milzumājas sienu, es beidzot sagaidīju savu lidojuma biedru. Apziņa, ka tomēr esmu kaut cik normāla, pie manis atgriezās un es sajutos mazliet komfortablāk. 

Mēs devāmies tuvākajā restorānbārā ,kur es sajutos vēl labāk, kad apzinājos, ka šī ir kontrastu un pārsteigumu pilsēta un tas, ka tevi biedēja viss apkārt pirms pāris minūtēm nenozīmē, ka tu nejutīsies savā ādā brīdi vēlāk.Mēs iegājām jaukā vietā ar superīgu apkalpošanu, vieglu attieksmi, siltu dizainu un jautriem apmeklētājiem. Ieraugot uz sienas Obamas portretu ar uzrakstu kiriļicā, nopratu, ka šai vietai ir mājiens uz slāvu kultūru.

Vēl siltāka un drošāka sajūta radās pēc viskijkolas glāzes. Dodoties uz džeza klubu, mēs gājām pa kādu no Manhetenas ielām, kuru caur koku zariem apgaismoja laternu un pilnmēness gaisma. Nereāla sajūta. Ne no šīs pasaules. Tepat, pie trokšņainās nakts pilsētas burzmas ir arī vieta klusumam un mazliet biedējošam mieram. 

Vakara kafija un džezs


Nākamo reizi devos uz Ņujorku piektdienas pēcpusdienā, lai paspētu kaut ko ieraudzīt dienas gaismā. Izkāpu ārā no autobusa pilsētas centrā un “aizpeldēju” cilvēku plūsmā līdz 8. avēnijai. 

Pirmais, ko ieraudzīju bija krāsaini un dīvaini saģērbts bārdains sirmgalvis ..jeb papagaiļgalvis, jo viņa galvu tiešām “rotāja” jeb ligzdoja papagailis,  ar balto pūdeli padusē, kura spalvas savukārt arī bija nokrāsotas (pūdelis nevis paduse). Pašam vīrietim arī bija nokrāsota bārda (bilde). Freaktown - nodomāju es pie sevis un uzreiz nolēmu, ka būs interesanti pastaigāties un pavērot cilvēkus. Kaut kur blakus bija arī Times Square, taču devu priekšroku šīs pilsētas enerģijas izjušanai nevis tipiskā tūrisma objekta apskatei. Tikšanās, kas man bija sarunāta, izrādījās diezgan patālu no tās vietas, taču diezgan taisnā ceļā. Es gāju pa avēniju minūtes 30-40 un man liekas es redzēju gandrīz visus stereotipus no amerikāņu filmām: resnuļi, cilvēki, kas runā ar sevi, geju SPA, afro mikrofonu frizūras, biznesmeņi uz citi riteņiem, milzīgas reklāmas, dzeltenie takši utt. Beidzot tiku līdz Čelsijas rajonam, kur man bija sarunāta tikšanās. Stāvot krustojumā, nobildēju satiksmi krēslas laikā - pa lielam dzelteno takšu satiksmi. Tomēr pilsētas romantika tur kaut kāda bija un cilvēku pūļi piektdienas vakarā, protams, nemazinājās.


Ar draugu devāmies apskatīt saulrietu un skyline, un pa ceļam uz kafejnīcu, pablandījāmies pa dažādiem fancy-pancy veikaliem. Baudot kafiju, sākām meklēt vietu, kur labāk aiziet uz kādu koncertu. Tā kā džezdraugs zināja jēgu tam visam, izvēle tapa ilgi un izvēlīgi. Taču beidzot vieta tika izvēlēta, un mēs devāmies pastaigā līdz tai. 

….turpinājums sekos ;)

Cik Tu Esi Skaista - Latvija! 😊 #latvija #ekskursija #koknese #koknesespilsdrupas #sodien #aukstadiena #maijs #svetdiena #celojums #apcelolatviju #pavasaris #dabamostas #daba #mammadaba #zaļš #daugava #koki #latvia #nature #spring #trawel #walk #coldday #spring #tree #wood #green #greentree #beautifullatvia #europa 🍃🌿🌼🌳🌱 by awiitis http://ift.tt/1QUo40G