sena alegorija

Reiz dzīvoja skorpions un krupis.

Skorpions gribēja šķērsot dīķi, taču, būdams skorpions, viņš nespēja peldēt. Tāpēc tas piesteidzās pie krupja un lūdz: “Lūdzu, Krupja kungs, vai jūs varētu pārnest mani pāri dīķim?”

"Es varētu," atsauca krupis, "taču, ņemot vērā apstākļus, man jāatsaka. Jūs varētu man iedzelt, kamēr es peldēšu pāri."

"Bet kāpēc man tas būtu jādara?" brīnijās skorpions. "Iedzelt jums nav manās interesēs, jo tad jūs mirsiet, bet es noslīkšu."

Lai arī krupis zināja, cik nāvējošs ir skorpiona dzēliens, tomēr tā loģiskais domu gājiens pārliecināja viņu. Iespējams, krupis domāja, ka šoreiz skorpions piesargās savu asti. Tā nu krupis piekrita. Skorpions uzrāpās tam uz muguras, un abi devās ceļā pāri dīķim. Brīdī, kad abi bija nonākuši dīķa vidū, skorpions parāva asti un iedzēla krupim. Nāvīgi ievainots, krupis iekliedzās: “Kāpēc tu man iedzēli? Tas taču nebija tavās interesēs, jo tagad es miršu, un tu noslīksi.”

"Es zinu," atbildēja skorpions, grimstot dīķī. "Taču esmu skorpions. Man tev bija jāiedzeļ. Tāda ir mana daba."

Alegorija - Šarl Bodler

Alegorija


Prelepa, golih ramena, pusta vlasi
Do ruba case, da ih vino kvasi.
Kandze ljubavi, otrov, spletke glupe
Skliznu sa granitne joj koze, i otupe.
Smeje se Smrti, Razvratu se ruga,
Tim zlotvorima, cija ruka gruba
Iako sve cacka, nikad ne bi smela
Da ospori slavu njenog cvrstog tela.
Gazi ko boginja, spava ko sultanija;
A uzivanju je od pase odanija,
Ruke joj pune dojki, okom zove
U sirok zagrljaj sve ljudske sinove.
Dobro zna ta deva jalova, nesveta 
A ipak potrebna za opstanak sveta
Da lepota tela dar je vrhoviti,
Pa za svaku gadost oprost ce dobiti.
Pojma ne ima o Čistilištu, ni Raju,
Pa kad u noc crnu uroni na kraju,
Gledace, ko novorodjence kad kroci,
Bez mrznje, bez kajanja, smrt pravo u oči.

Text
Photo
Quote
Link
Chat
Audio
Video